Pēdējā laikā ir nācies pabieži braukāt uz dažādām pilsētām, ilgāku laiciņu. Un šis ilgākais laiciņš vienmēr izvēršas interesants, vienalga vai braucu viena, vai ar kādu kopā.
- Braucot ar kādu kopā šis ceļš izvēršas ļoti īss, jo tiek darītas dažādas muļķības, pārrunāta dzīve, kalti plāni nākotnei, pat izpalīdzēts kādā problēmā. Šāds brauciens ir kā privātā konsultācija ar kādu. Tikai šim vienam cilvēkam tu vari izstāstīt visu, kas uz sirds, neuztraucoties par to, ka kāds neīstais cilvēks to nedzird. Apkārt tev sēž pilnīgi svešiniekie, kurus neuztrauc ne tavi prieki, ne bēdas. Tas vairāk attiecas uz ceļošanu ar autobusu, lidmašīnu vai vilcienu. Atceros kā kādu laiciņu atpakaļ mēs - 3 meitenes, braucām uz Rīgu, nopļāpājām visu ceļu un man likās, ka pat 1 stunda nebija pagājusi kā mēs jau bijām Rīgā. Runājām par visu - par dzīvi, par atmiņām, par bērnību, velns, pat par to, kas bija aiz autobusa loga.Tas bija viens sasodīti labs brauciens!
- Braucot viens tu vari pilnīgi nodoties savām domām, vairāku stundu garumā tevi neviens netraucē, nav jārunā. Tu vari pilnīgi brīvi domāt par visu un visiem. Šie brīži ir tādi mazliet svēti, kad tu vari ieiet sevī un baudīt to mieru un domas. Šādā veidā tu vari aizdomāties līdz TĀDĀM lietām, bet tas tomēr ir forši - atcerēties, pārdomāt, izdomāt, izsecināt. Vēl jo labāk, ja vari ausīs ielikt austiņas un uzgriest savu mīļāko mūziku. Tad tu tiec paņemts un viss cits apkārt tev tiek izslēkts - cilvēki, skaņas. Šīs sajūtas tiešām ir foršas un nonākot gala mērķī tu es jau pavisam ar jaunu sparu un idejām.
Nezagt! |