You'd never imagine...

Ir pagājušas nepilnas 10 dienas kopš pēdējā ieraksta, bet tajā laikā ir noticis tiešām neizsakāmi daudz gan labu, gan netik labu lietu.

• Nedēļas nogalē sapratu, ka viss nemaz nav tik pašsaprotams. Mūsdienās esam pieraduši pie daudz kā un vienmēr domājam, ka tas būs vienmēr, bet dēļ dažiem sīkumiem un neparedzētām lietām tas vairs var nebūt. Tā vienkārši, bez brīdinājuma. Lai arī tā bija tikai nedēļas nogale, tā tomēr man lika saprast, ka nevajadzētu tā pārspīlēt ar savām vēlmēm un gribēšanu pēc jaunām lietām. Pārāk daudz no tā var izvērsties negatīv, ja ne uzreiz, tad vēlāk gan. 
• Tad nu 1dien bija mana dzimšanas diena, kura man atmiņā paliks, man liekas, mūžīgi. Šādi pavadītu dienu nekad mūžā nebiju gaidījusi, kad no rīta atvēru acis. Lielāko dienas daļu nebija nekāda noskaņojuma, nebija sajūta, ka būtu mana īpašā diena. Par laimi, vakarā mazliet tā uzradās un viss noslēdzās uz pozitīvas nots. Šogad arī vairāk nekā ierasts draudziņu par mai atcerējās un tas arī raisīja diktidiktidikti pozitīvas emocijas. 
• Bet 2dienā devos uz LiepU, lai sekotu Komunikācijas vadības studentiem pa pēdām. Šī diena izvērtās dikti interesanta un pamācoša. Sapratu to, ka es tiešām to gribu, lai arī varbūt uz pirmo skatu tas man nepiestāvētu un priekš manis varētu likties par grūtu, tomēr esmu nolēmusi sev un citiem pierādīt, ka es to varu. Un sajūta arī ir pareizā, ka šī universitāte ir īstā vieta man. ļoti patika atmosfēra, kas valdīja kurā un kas nāca no šīs fakultātes direktores. Rīt arī vēl jāaiziet jāpaklausās sevi interesējoša lekcija un tad nu domāju, ka būs visi 100% par došanos tieši uz LiepU! 
• Diemžēl nācās arī saprast, ka izlaidums nebūs tomēr tik pozitīvs cik cerēts. Nu vismaz tā plānošana. Jo jau tagad izveidojušies lieli kašķi saistībā ar tā svinēšanu. Nemaz negribas domāt kas būs tālāk. Man žēl savu un savu mīļo klases biedru nervu! Turamies, mīļie!