Atvadas! Man tas pietrūks?

Beidzot tas viss ir aiz muguras. 12 gadi skolas solā atsēdēti, pēdējie eksāmeni nolikti un izlaidums aiz muguras. Sajūtas dažādas - saviļņojums, prieks, bēdas, apmierinājums. Nācās atvadīties no foršiem cilvēkiem, no labiem skolotājiem un ierastajām telpām, bet tomēr ne viss, kas tur bija un tika piedzīvots pietrūks.

Lai arī visi bijām kā vien liela klase ar vienu skolotāju, tomēr nevarēja iztikt bez saviem stiķiem un niķiem.
Bieži vien dalījāmies divās frontēs - aktīvie un pasīvie. Protams, tie kuri mazākumā, tātad mēs, bija pasīvie, kas neko negribēja darīt, nekur negribēja piedalīties, kuru idejas bija nevajadzīgas. Ar to mēs iemācījāmies sadzīvot. Lai jau citi domā ko grib, viņi to tā pat domās. Taču uz beigām jau ļoti labi varēja redzēt, ka mēs tomēr esam tie autsaideri, tie, kurus neņem par pilnu, nācās bieži būt pašiem par sevi. Lai arī tika teikts, ka tā nav, tomēr varēja redzēt netiešu puses izvēlēšanos no konkrētiem cilvēkiem. Beigās jau vairs nebija nekāda prieka nevienu no pasākumiem domāt, jo vienmēr tikām pielīdzināt, salīdzināti un protams, tie, kam resursu vairāk, tiem arī viss būs labāk. Taču tie paši cilvēki, kas teikuši, ka salīdzināt nedrīkst, tomēr to dara.

Bet nu ko tur daudz, tas viss aiz muguras. Mēs esam pārdzīvošu to karu, kas tiek saukts par 12 gadiem skolā.
Jāsaka ardievas [ar lielāko prieku] negodībai, iekšējai diskriminācijai, sava veida naidam, konkurencei un visiem šiem pigoriem! Bet tai pašā laikā atrdievas lieliskiem skolotāju padomiem un atbalstam, mammai vienmēr blakus esam, superīgam kolektīvam, ļoti mājīgām telpām un beidzot skaistajai skolas fasādei!

Lai vai kā, par spīti visam ardievas kolosāliem gadiem!