Just say nothing*

Ir brīži, kad uznāk tā, ka neko negribas un vienkārši nevar - ne padomāt, ne kādam izkratīt savu sirdi, neko. Vienalga vai tu esi dziļā mežā un stāsti to sev un apkārt esošajiem kokiem, zvēriem un klusumam, vai arī esi lielā, lielā pūlī, tevī klausītos kaut tūkstošiem cilvēku, bet tu vienkārši nevari ļaut vaļu vārdiem un izrādīt tā teikt verbālo caureju, lai arī varbūt tu to ļoti gribētu. Ir jāsamierinās, ka ne vienmēr prāts, sirds un runas orgāns sastrādāsies. Šī ir viena no tām reizēm, tāpēc padalīšos ar jums vienā dziesmā.
Ļoti patīk, kaut arī saprotu mazāk nekā pusi no tā, kas tiek dziedāts.