Nonsense*

Vēls vakars. Sēžu viena. Kaķis blakus mīlīgi šņākuļo. Fonā laba mūzika Viss mierīgi. Vai tiešām? Ārienē jā. Bet kas ar iekšieni? Iekšienē viss ārdās un trako. Emocijas cīnās, viena pret otru. Vēlme to izdarīt ir milzīga, bet tik pat lielas ir bailes no atbildes, bailes no sekām. Kas būtu tas pareizas? Ko vajadzētu darīt? Es to varētu domāt ilgi un dikti, bet tik daudz laika gan man nav.
It kā jau vienkārši domāt, kas tur tik grūts? Kas tur tik traks? Ņem un izdari to! Beidzot zināsi atbildi, beidzot paliks vieglāk, ja to tā var teikt. Bet teorija un prakse ir tomēr mazliet atšķirīgas. Teorija nekad nespēs tev līdz galam pateikt, kādas būs sekas un kā tas viss liks tev justies. Un no tā arī man visvairāk ir bail. Pieredzēts pietiekoši daudz sāpīgu momentu, lai baidītos pacelt rokas un darīt kaut ko lietas labā. Prātā virmo visdažādākās domas, kas bremzē mani un manas rīcības. Pārāk liela situācijas analizēšana un uzmanības pievēršana sīkumiem ir ļoti liels šķērslis.
Dažreiz liekas, ka mans raksturs nav radīts, lai spētu iegūt kaut ko, ko es tiešām kāroju. Tad jau jājautā, kam tas vispār tad vēl noder? Šobrīd liekas, ka esmu nenormāli gļēva un nekad nedabūšu to, ko vēlos. Tas arī biedē.
Es pārāk daudz domāju, pārāk daudz cenšos neriskēt. Man obligāti jāpārdomā visi aspekti, jācenšas visu izdarīt pēc iespējas mierīgāk un saudzīgāk. Tas nav pareizi. Nu kāpēc man tādai jābūt? Nav kāda metode, kas spētu to labot? Es šādi šeit novārīšos līdz brīdim, kad viss būs par vēlu! Nu kāpēc es to pieļauju? Laimi ir jācenšas noķert par visām varītēm. Lai arī kādā paskatā vai formā tā nebūtu, vai ne? Lūdzu sakiet jā!
Man vajag celt savu pašnovērtējumu, man vajag motivāciju un iedrošinājumu!

Mončāā, saņemies taču beidzot!!! Tu taču to gribi!!!

A - dream - come - true*

Šogad 2. novembris nebija  kā visi iepriekšējie 2. novembri līdz šim. Šī diena kļuva par ļoti īpašu un patīkamu. Un vēl ilgi paliks atmiņā!
Tātad, mēs ar Kristu 2. novembra rītā nedevāmies katra uz savu skolu, bet gan kopā braucām uz Rīgu, jo mums vakarā tur bija jābūt, OBLIGĀTI.

Tā nu mēs laicīgi devāmies uz galvas pilsētu un ar 5 h rezervi mazliet pabaudījām Rīgas centru un lēnā solī devāmies uz "Arēnas Rīga" pusi. Nonācām tur daudz laicīgāk nekā cerēts, tāpēc vēl mazliet apskatījām apkārtni. Bet jau tajā laikā bariņš jaunu cilvēku bija ieņēmuši "Arēnas Rīga" B ieeju.
Pastaigājām un nolēmām doties uz arēnu, lēnām! Bet vienā brīdī mums garām pabrauca melns, ar tonētiem logiem autobuss. Abām mums salecās sirds, pielikām soli un nonācām pie arēnas, bet nekas ievērības cienīgs saistībā ar autobusu nenotika. Tad nu nolēmām beidzot stāties pie kādas no ieejām, apmetām riņķi ap arēnu, beigās nostājāmies pie B ieejas, bet nevis pie garās rindas, bet gan pie blakus durvīm, pie kurām, par brīnumu, nestāvēja gara rinda, tikai mazs bariņš cilvēku.

Gaidījām, gaidījām, laiks pienāca, tupinājām gaidīt, salām, bet tad BEIDZOT vērās durvis vaļā, pūlis sāka mesties iekšā. Paspēju vēl aizskriet uz tualeti, bet kā izrādījās tā bija maza kļūda.

Nonākot pie ieejas, kas veda uz arēnu, priekšā mums pavērās mazliet biedējošs skats - viena ieeja, apmēram 4 metrus gara, un uz to spiedās vairāki desmiti cilvēku. Kad beidzot varēja tikt iekš arēnas, tās masas bija nevaldāmas. Es personīgi, un arī Krista vairs negājām ar savām kājām, pūlis mūs burtiski nesa un gandrīz arī nospieda. Valdīja ārprāts. Taču veiksmīgi tikām arēnā un tad metāmies tuvāk skatuvei, cik nu mēs varējām tuvāk. Ātri vien pūlis savācās, visi centās tikt pēc iespējas tuvāk skatuvei, tādējādi atkal panākot to stāvokli, kas valdīja pie ieejas arēnā, taču ne tik spēcīgā līmenī. Bijām saspiestas, tuvu, viena otrai, bez jeb kādas privātās zonas, šajā gadījumā par to varējām aizmirst. Atkal stāvējām ilgi, kājas jau lika par sevi manīt. Tad nu uz skatuves beidzot kāpa iesildošā grupa TV OFF. Ja man jāsaka godīgi - nepatika man. Meitene dziedāja nesaprotami, atkārtojot vienas un tās pašas skaņas visu laiku, par daudz kratījās un bija nepareizi apģērbusies. Pēc uzstāšanās beigām atkal nācās kādu brīdi gaidīt. Gaidījām, sāka jau krist uz nerviem, bet tad...

...tad iedegās ekrāni - sāka rādīt īsfilmu, pūlis sāka trakot. Skanēja kolosāla dziesma. Pēc tam, laikam, kāda maza ķibele, bet tad beidzot bija tas brīdis klāt - uz skatuves kāpa iemesls, kāpēc mēs ar Kristu uzņēmāmies visu šo piedzīvojumu, uz skatuves kāpa 30 SECONDS TO MARS. Un mēs ar Kristu sākām trakot trakāk kā jebkad iepriekš. Jau pirmā dziesma bija uz viļņa - "Night of the hunter", nodevām uguņus par visiem 120%. Un tā vairākas dziesmas. Taču, diemžēl, vienā brīdī man palika neforši - trūka gaisa, trūka elpas, griezās galva. Tad nu nācās pamest mūsu ideālās vietas, gandrīz pie skatuves, lai dotos vairāk uz aizmuguri, kur bija vairāk gaisa un vietas. Bet nu veselība ir pirmajā vietā! Nopirku padzerties un atkal jutos ideāli. Tā nu baidījām koncertu un Džareda izgājienus no arēnas malas. Tik un tā viss bija kolosāli. Un, protams, šis ilgi, ilgi gaidītais koncerts paskrēja. Kā jau gaidīts. Bet emocijas bija nepārspējamas.

Rezumē: Kārtīgāk jāgatavojas šādiem masu pasākumiem. 30 seconds to mars dzīvē ir vēl labāki nekā ierakstos. Džareds ir seksīgs, haha, pat ar cepuri, lai gan dikti gribēju redzēt viņa matus, jo ļoti tie patīk, haha.
ŠĪ IR NAKTS KURU NEKAD, VAI VISMAZ ILGI NEAIZMIRSĪŠU!

Uz tikšanos, puišu! Gaidām atkal Latvijā!