Nonsense*

Vēls vakars. Sēžu viena. Kaķis blakus mīlīgi šņākuļo. Fonā laba mūzika Viss mierīgi. Vai tiešām? Ārienē jā. Bet kas ar iekšieni? Iekšienē viss ārdās un trako. Emocijas cīnās, viena pret otru. Vēlme to izdarīt ir milzīga, bet tik pat lielas ir bailes no atbildes, bailes no sekām. Kas būtu tas pareizas? Ko vajadzētu darīt? Es to varētu domāt ilgi un dikti, bet tik daudz laika gan man nav.
It kā jau vienkārši domāt, kas tur tik grūts? Kas tur tik traks? Ņem un izdari to! Beidzot zināsi atbildi, beidzot paliks vieglāk, ja to tā var teikt. Bet teorija un prakse ir tomēr mazliet atšķirīgas. Teorija nekad nespēs tev līdz galam pateikt, kādas būs sekas un kā tas viss liks tev justies. Un no tā arī man visvairāk ir bail. Pieredzēts pietiekoši daudz sāpīgu momentu, lai baidītos pacelt rokas un darīt kaut ko lietas labā. Prātā virmo visdažādākās domas, kas bremzē mani un manas rīcības. Pārāk liela situācijas analizēšana un uzmanības pievēršana sīkumiem ir ļoti liels šķērslis.
Dažreiz liekas, ka mans raksturs nav radīts, lai spētu iegūt kaut ko, ko es tiešām kāroju. Tad jau jājautā, kam tas vispār tad vēl noder? Šobrīd liekas, ka esmu nenormāli gļēva un nekad nedabūšu to, ko vēlos. Tas arī biedē.
Es pārāk daudz domāju, pārāk daudz cenšos neriskēt. Man obligāti jāpārdomā visi aspekti, jācenšas visu izdarīt pēc iespējas mierīgāk un saudzīgāk. Tas nav pareizi. Nu kāpēc man tādai jābūt? Nav kāda metode, kas spētu to labot? Es šādi šeit novārīšos līdz brīdim, kad viss būs par vēlu! Nu kāpēc es to pieļauju? Laimi ir jācenšas noķert par visām varītēm. Lai arī kādā paskatā vai formā tā nebūtu, vai ne? Lūdzu sakiet jā!
Man vajag celt savu pašnovērtējumu, man vajag motivāciju un iedrošinājumu!

Mončāā, saņemies taču beidzot!!! Tu taču to gribi!!!