Lookback*

Šī nedēļa pati par sevi stāv zem Žetonvakara zīmes. Katru dienu tiek darīts, rakstīts, taisīts un mēģināts, lai 5dienas vakarā varētu skaisti un neaizmirstami pateikties dzīves/jaunības gadu svarīgākajām un svarīgajām personām.

Bet šodien bija neliela atveldze no tā.
Mammas klase/ 5. klase šodien rīkoja klases vakaru un palūdz man un Madarai būt kā žūrijai, jo mazie ķipari ir uzorganizējuši pasākumu nepajokam-ar talantu šovu, priekšnesumiem un spēlēm. Aizejot pat mazliet pārsteigums bija, par to,ka tik rūpīgi un interesanti viss ticis izplānots un sakārtots.
Neviļus nācās atcerēties un vilkt paralēles ar saviem pamatskolas gadiem un klases vakariem.
Jāatzīst, ka toreiz mums nebija tik liela izdoma. Mēs uz šādiem pasākumiem vienkāŗši nācām, lai pasēdētu, paēstu un uzspēlētu kādu spēli, varbūt. Interesanti jau bija, bet salīdzinot ar šodien redzēto tomēr liekas, ke esam bijuši baigie pasīvisti vai sliņķi!
Bet viena smieklīgi lieta tomēr bija-mazie spēlēja spēli, kurā jāatrod sava otrā pusīte un jādanco. Pirmā daļa vēl gāja raiti, bet, kad lieta nonāca līdz dejošanai, kļuva smieklīgi. Mazie dikti kautrējās uzlūgt viens otru, lai arī priekšnesumu laikā izstrāvoja lielu pašpārliecinātības devu. Puikas ākstījās, lai noslēptu savu nedrošumu, meitenes centās tēlot tās vēsās, lai paslēptu savu kautrīgumu. Bija uzjautriniši, bet tai pašā laikā nedaudz žēl viņu. Tad nu centos šamos iedrošināt, teikdama, ka šādas lietas tāpat agrāk vai vēlāk nāksies darīt, tad kāpēc arī neievākt to pieredzi, bet, protams, kas sekoja bija atrunas. Taču beigās jau mazie saņēmās un uzrāva kādu danci, kaut arī nepārliecinoši.

Tad nu nācās padomāt vai arī mēs savos pamatskolas gados uzvedāmies tik smieklīgi?! Bet nejau arī tai sliktākajā ziņā. Varētu vien tā būt, jo toreiz jau arī mums nebija tā pieredze, kas ir šodien, gribējās visu izmēģināt, neskatoties uz to vai pieatāv vai nē, vai ir labi vai nē. Bet nu jau esam atraduši savu nišu dzīvē un laikam jau labi arī ir!