Bet stāsts būs par to kā man nācās būt tai ļaunajai, kas saka NĒ un daudz šajā mazajā, mazajā laika posmiņā. Bet cilvēks tik un tā nepadevās un palika pozitīvs, lai gan mani tas šajā gaījumā biedēja.
Tad nu tas atgadījās sestdienas pēcpusdienā, kad man bija jādodas svinēt foršas dūdas dzimšanas dienu. Līdz ballītes vietai nācās braukt ar autobusu, tad nu es devos uz autoostu, tur ierados pirmā. Piesēdu, lai izdarītu savas ģēles, ausīs skanēja mūzika. Pēkšņi man pār seju pārgāja ēna, pacēlu galvu, redzu, tur kāds jauns vīrietis runā ar mani, es izņemu austiņas, dzirdu, ka viņš man saka: "Labdien!". Es, laipna būdama, saku to pašu atpakaļ. Bet ar to viss nebeidzas. Šis vīrietis jautā vai drīkst man blakus apsēsties, es saku: "NĒ", jo viņš mani tā kā mazliet biedē. Viņš turpina ar to, ka gribot iepazīties, taču es atkal atbildu ar izteiktu "NĒ!". Labi, pirmajam brīdim miers. Taču viņš nepadodas, nāk atpakaļ, uzdodot vēl jautājumus, uz kuriem es vēl izteiktāk atbildu ar "NĒ". Par laimi tajā brīdī nāk viena no foršajām dūdām gluži kā glābēja! Izstāstu viņai savu bēdu, bet nu jau mierīga. Dodamies iekšā painteresēties par biļetēm, apstājamies, lai nopētītu kādu plakātu par svētkiem Skrundā. Atkal ienāk viņš, šoreiz mums abām uzdodams jautājumus, uz kuriem mēs atkal izteikti attriecām "NĒ"! Paveicās ar to, ka parādījās vēl no mūsu kompānijas cilvēki. Tad nu atnāca mūsu autobuss, iekāpām, apsēdāmies, sākām braukt. Redzu, paskrien garām tas pats džekiņš, sabīstos, turpinam braukt, redzu šis māj. Tas bija uzjautrinoši.
Džekiņš izskatījās tāds mazliet traucēts, tas, protams, nav labi, bet ko padarīsi. Tomēr jauzteic arī viņa neatlaidība un cenšanās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru