Šodien paiet tieši gads kopš uz mākoņmaliņas nosēdās visu mīlētais Mārtiņš Freimanis.
Taču vēl joprojām ir tā neticība, ka tas tiešām ir noticis. Iekšā vēl ir tā sajūta, ka tūlīt, tūlīt viņš parādīsies ar ierasto smaidu sejā, vieglumu savās darbībās un Pepīti pie sāniem.
Bet diemžēl realitāte ir savādāka.
Tad nu šodien atcerēšos, ko Mārtiņš man [un mums] ir devis un priecāšos par viņa dzīvi, nevis bēdāšos par viņa aiziešanu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru