Atķeksējums sev!

No ko, ir 31.08-pēdējā vasaras dienas! Rīt sākas jauns posms-12. klase, pēdējā pietura pirms iebraukšanas lielajā, brutālajā dzīvē. Kurā vairs nesagaida skolas drošais, pierastais patvērums.
Bet šodien labāk par to negribas domāt, labāk atcerēšos, kas noticis šajā vasarā un cik ļoti esmu augusi ar visām šīm pieredzēm!

Vasara sākas neierasti, es atrados tādā stāvoklī, ko gribēju, bet tai pašā laikā šis stāvoklis nebija man gluži tīkams. Ilgi un dikti cīnijos ar domām par turp un šurp!
Un tad nāca izšķirošais ceļojums. Devos apciemot kādu ļoti tuvu cilvēku, kurš man palīdzēja, kad visvairāk bija šī palīdzība vajadzīga. Viņš bija klāt, lai gan ne fiziski, bet bija klāt. Viņš palīdzēja man saprast nozīmi visam kopumā un katram atsevišķi. Viņš uzkalusīja, viņš atbalstīja, viņš saprata! Paldies viņam par to! :)

Tad nu pēc šīs foršās nedēļas, atgriežoties mājās, sapratu, ka šis, jau iepriekš pieminētais, stāvoklis nebija īsti priekš manis, bet to es mainīju tikai pēc pāris dienām. Un tas bija pareizi! :)

Tā nu pienāca īsākā nakts gadā jebšu Līgo nakts. Kārtējais unikālais pasākums! Nebija man ne alus, ne siers, bet ballējos pa riktīgo. :O Un Jāņu dienā arī nebija ar pliko roku ņemams stāvoklis. Šis vakars nu iedeva tā riktīgi. Gribējās tikai vienu bundžiņu pa visu vakaru, bet sanāca vairāk un smagāk. Un ar sekām! Nepatīkamām! :( Piedod! [Gribētos to labāk aizmirst!]

Un tā arī beidzās pirmais šīs burvīgās vasaras mēnesis-ja godīgi, aizskrēja nemanot!

Jūlijā iegāju jau ar jaunu vēsmu. Jo šajā mēnesī taču Baltik Bīč pārtijs atkal satracina Liepāju! Bet nu līdz tam vēl pieredzēju daudz un dikti! Līdz 6am datumam nekas nelika manai dzīvei izksatīties krāsainākai, bet tad nu šajā konkrētajā datumā sākās tas, kas padarīja manu atlikušo vasaru pasakainu!
Pēc fantastiski pavadīta vakara meiteū lokā, negribēju agri iet gulēt un šiverēju savus virtuālos draugus. Biju pozitīvisma pilna un izdomāju uzaicināt kādu "pazīstamo"! Sākām sarakstīties! Jautri! :) Apmainījāmies ar numuriem, lai neesam tikai virtuāli pieejami viens otram. Un tā nu, gribot iet dzīvē, sarunājām iet kopā. Pēc pāris dienām arī savus plānu realizējām un tad arī pēc šīs un vēl pāris dienām sapratām, ka tomēr vajadzība vienam pēc otra ir lielākā nekā parasti. Un tālāk jau ir skaidrs-neesmu vairs viena. Sākumā nedaudz ar speidienu no ārpuses, bet, nepadodoties, šobrīd esam tur, kur esam kopā! :)

Paspēju arī negaidīti pabūt Dziesmu svētkos! Ar foršo Kristīni aizstopējām (!) līdz Rīgai, kas izvērtās par ajutru pasākumu. Izdziedājāmies un iztusējāmies nepajokam. Koncerts bija skaists! :) Paldies, Kristīnei par šo lielisko iespēju! :) :*

Un nedēļu vēlāk ar savu jauniegūto laimi un jautru bariņu devāmies patālajā ceļā uz Dobeli, kur norisinājās Foam Kingdom putu ballīte. Šis izvērtās pier tiešām labu pasākumu. Pavadīju some quality time ar savu laimi, iztusējos ar Krstīni un sačomojos ar Kalvi! :D [Žēl, ka Liepājā netiku uz šo pasākumu! :( ]

Tā tās dienas gāja un es kļuvu ar vien laimīgāka! :)

Un gribējo to es vai nē, bet pienāca arī Bīč pārtijs! [Pēc manām domām par ātru! :( :D]
Pasākums tiešām izdevies. Šoreiz trīsdiennieks! Pirmajā dienā biju kopā ar Madaru, Annu, Kalvi un visam pār-kopā ar Gintu! :) Gāja mums jautri, izdejojāmies, izlēkājāmies-netikai pie mūzikas, bet arī piepušamajās atrakcijās! :D Pašā sākumā sanāca vēl mazdrusku sačītoties ar O!kartes Ivaru! :D Naāāāaaāis! :D

Pārējās dienas arī aizskrēja priekos un dejās! Dzirdējām visdažādākos mūziķus. Izbaudījām visdažādākās atmosfēras! Bija grandiozi! Un vēl lielu foršuma devu piedeva trešās dienas vētra. Tas bija ekstrēmi! :D

Un šādi arī paskrēja Jūlijs.

Un pienāca pēdējais vasaras mēnesis! :(
Ikdienā darīju dažādas lietas, un protams arī paguvu pabūt jūrmalā! Kā jau kārtīgam Liepājniekam pienākas! :D
Bet šis mēnesis arī paskrēja pārāk ātri!
Jau pienāca pēdējās nedēļas un vēl pie tam man bija jādodas uz nometni. Tā negribējās pamest savu ierasto dzīvi un savu jauniegūto laimi. Labi, ka nometne bija te pat ais Liepājas robežas, tikai 5 km.
Lai arī sākumā bija kā bija, bet beigās tomēr bija žēl atvadīties no jauniegūtām paziņām un sirdij tuvu kļuvušiem draugiem. [Bet sīkāk par to visu vari lasīt manā iepriekšējā ierakstā! :)]

Atgriežoties no nometnes sekoja pasakainākas dienas [un naktis] kādas man sen nav bijušas! :)
Un pie tā vainīgs bija viņš! :)

Atminoties visu šo tā vien gribas, lai vasara turpinātos vēl kādus pāris mēnešus, bet tas jau nu ir neiespējami. Tāpec vien jāpielāgojas, jāsadzīvo un jābauda! :)

Tagad varu atķeksēt sev pieredzēto:

• Ieguvu pieredzi, kas norūdīja!
• Biju ārpus valsts!
• Beidzot biju dziesmu svētkos!
• Atradu savu laimi!
• Pabiju ārpus pilsētas!
• KĀRTĪGI IZBAUDĪJU VASARU!

Lai jums visiem izdevies šis mācību gads! :D
Rīt svinam 32. augustu! :D

Laime nav vārds-tās ir sajūtas!

Laimīgie laiku neskaita! 

Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlas.

Atrast to, ko ilgi meklējam var ātri, bet saprast, ka tas tiešām ir tas, ko meklējam var aizņemt mūžību.

Nevajag gulēt, jo realitāte jau ir kā sapnis!

Paldies, ka tu man esi!

Savādāks cietums! [Rezumē]

Jau pāris dienas kā esmu ārā no "cietuma"! Bet beigās tomēr nemaz nebija tik slikti! Bet par visu sīkāk:
Jau pašā sākumā mana stirpā intuīcija mani nepievīla. Pirmās dienas atbilda manis piespriestajam titulam-CIETUMS! Vienīgais, kas to ikdienu padarīja jautrāku un labāku bija foršie cilvēciņi. Visam pa priekšu latvieši! Ak mana mīļā saulīte Baibiņa. Un pārējās foršās meitenes-Annužiņa, Zaņukiņš un Kristīne! Pateicoties viņām dienas nebija tik nepārdzīvojamas.
Bet nu pirmajās dienās nervu stiprums tika pārbaudīts nepajokam. Vispār pēc šīs nedēļas esmu sieviete ar dzelzs nerviem!
Iepazinos ar lietuviešiem, itāliešiem un spāņiem, cilvēkiem, kas vienmēr bija blakus, gribi vai nē! :D Tiešām forši cilvēki. Katram sava odziņa un saliekot kopā sanāca viena jautra blice!
Samācijāmies daudzas jaunas spēles [iemācīšu jums kādreiz arī, ja vēlēsieties :D] un arī pāris lamu vārdus citās valodās!
Bija arī vnk. neaizmirstams laivu brauciens, divejādā ziņā! 17 km garunā spāņi paspēja iebuksēt laivu un pazaudēt vienu airi un itāļi pat paguva nogremdēt laivu un pazaudēt airi! :O Bet mums ar Baibu tas nepiš, mēs tik mierīgi laidāmies pa straumi un diezgan sekmīgi priekš pirmās reizes abām.Emocijas bija neganti pozitīvas, dziesmas arī skanēja labi! :D
Pēdējais vakars, protams, bija tipisks...vienvārdsakot itāļiem vajag maz lai dolbītu! :D Bet rēka rauj visu nakti! :D
Nedēļa tiešām bija piedzīvojumiem pilna un atmiņas paliks, ja ne uz mūžu, tad uz ilgu laiku noteikti.

1. Pietrūks visi foršie vakari ar savējām meitenēm un leišiem, runājot par visādām muļķībām. 
2. Pietrūks itāļu un spāņu unikālais humors.
3. Pietrūks visas top tēmas kā brūnā lāča locīšana, rievas un "Man [ne]piš!"! :D
4. Pietrūks Damons ar Boniksu, Oniksu, Pikačū, Raičū un Tropeidu. Visas tās rūpes un uztraukumi. 
5. Velns, pietrūks pat centieni pabojāt manus nervus. Jo par to pēc tam varējām tā smieties. 
6. Pietrūks multikulturālisms visapkārt-valodas, izskatas un humora izjūtas.
7. Pietrūks ēdiens, kurš dažkārt bija unikāls, bet toties paliks atmiņā!
8. Pietrūks foršo leišu. Tiešām cilvēki uz goda!
9. Vienkārši pietrūks VISS! Neskatoties uz to slikto!
10. Bet visam pāri pietrūks mans BAIBUKS! Varējām runāt, smieties un besīties par visu. Lovīte, meitēn! :)

 Piedzīvojumu tiešām bija daudz, ka nemaz nevar visu atcerēties! :O Tākā var gadīties, ka būs vēl kāds info par šo pasākumu!

Kaimiņu būšana [LV & LT]

18.08-26.08! Ieslodzījumā!

Tāda sajūta, ka dodos uz cietumu! :(
Tepat blakus ir normālā, ierastā dzīve, bet es tieku izgriesta un nedrīkstu tajā piedalīties! :(
Neredzēšu savus tuvos un mīļos tik ilgu laiku! :(
Bet nu jā, ESMU POZITĪVA! :D



Jūs no manis neko nedzirdēsiet šo laiku! 

Rullē, rullē, rullē...līdz izrullē!

Cik nav dzirdēts par dažādiem auto negadījumiem, ko cilvēki redzējuši. Katrs piektais cilvēks man varētu pastāstīt, ka ir redzējis kādu negadījumu notiekam. 

Beidzot arī es kko tādu pieredzēju. Varbūt tā nekas īpašs nebija, bet redzēt kaut ko tādu jau ir piedzīvojums.
Nu tad tā-es eju mājās. Kā jau pēdējās dienās-vienkārši cepos no karstuma.  Vienīgā doma-ka tik ātrāk mājās, zem aukstas dušas.
Un tad dzirdu, kaut kur tālumā tāda dīvaina skaņa-kaut kas klab. Tā skaņa tuvojas, es jau uzreiz saprotu, tas nav uz labu. Šī mašīna man brauc garām-un tad pekšņi tai noplīst priekšējais, labais ritenis un mašīnas bampers ietriecas zemē un tas sāns baigi cieš. Un tā noplīsusī riepa turpināja ripot kādu gabalu uz priekšu. Labi, ka mašīna nebrauca ātri, jo sazin kā tad būtu šis viss beidzies. Cietušo, protams, nebija, ja nu vienīgi tā čalīša ego un pašapziņa, jo tā mašīna izskatījās tāda tīri dārga un uztjūnēta! Bet lai vai kas, bet tas čalītis mieru nezaudēja. Viņš vēsi izskāpa no mašīnas un savāca riepu. It kā tas būtu normālākais pasaulē. Komiski gan tas izskatījās! Visi garām gājēji šokā stāvēja un skatījās, bet es neapstājos, jo gribēju ātrāk aukstu dušu un arī, ja es būtu apstājusies, es būtu sākusi smieties. Zinu, nav pieklājībi, bet nu domāju, ka daudzi būtu sākuši smieties.
Bet nu es negribētu būt tā čalīša vietā. Ceļa vidū, gaišā dienas laikā, cilvēkiem redzot. Es būtu gatava pazust zemē.
Dziez par to varēs lasit avīzē vai internetā?

*Praktiskais latvietis*

Vakars kā vakars, tikai Promenādē kaut kas notiek! Eju un skatos-vairāk cilvēku nekā parasti. Un šie tādi nedaudz savādāki, vairāk velk un alternatīvo vai pat [hard] rock pusi. Bet man nekas pret to. Eju tālāk dzirdu-skan tāda nedaudz savādāka mūzika, vairāk velk uz alternatīvo vai pat [hard] rock pusi. Bet klausīties mierīgi varu. Izeju caur ieeju, uzliek man ap roku kaut kādu lillīgu papīra gabaliņu. Pielieku tuvāk acij, lai var salasīt, kas tur uzskricelēts, beidzot attopos: "Ā jā, tas tak Fontaine festivāls."

Cenšos iejusties, uztvert to auru, ko lielākā daļa šejieniešu jau gremo. Lēnām sanāk. Esmu bez aizspriedumiem un stereotipiem. Patīk cilvēki [izņemot dažus unikātus. "Sasodīts, mums ir meiteņu vakars, vai neredzat!" Tā es-ļaunā. Jā, jūs, tie, kuri man alu un ēdamo neatnesa un tie krievu kundziņi, kuri lika bildēties. Ceru, ka to bildi nekur un nekad neredzēšu!!!], atmosfēra pozitīva, laiciņš arī labvēlīgs. Ieeju kādā telpā, uzkāpju pa trepēm-sejā jau spiežas tāda siltāka gaisa plūsma-esmu Fonteinā! \o/ Visapkārt daudzi jūsmotāji un lēkātāji, jo uz skatuves tagad savu performenci publikai dāvā AC/DC Tribute. Man arī patīk! Pat līdzi lēkāt sāku. Bet jau pēc divām dziesmām kājas no zemes neatraujas, jo šī netīši mākslīgi radītā saunas sajūta baigi dod pa iekšām. Un grīda zem kājām arī tā nepatīkami šūpojas. Prātā uzreiz iešaujas doma par notikušo katastrofu LOVEPARADE festivālā Vācijā.

Lai arī mūzika patīkami skan ausīs, gribas ātrāk no turienes ārā. Pierunāju savu līdzgaitnieci-tiekam ārā. BRĪVĪBA! SVAIGĀKS GAISS! Tagad vairāk novērtēju šī dažādo ķīmisko vielu miksējuma nozīmi. Esmu laimīga. Piesēžam tālāk no ieejas, tuvāk ūdenim. Tur tak svaigāks gaiss. Vēl joprojām cilvēku ka biezs! Bet tomēr tais masās sanāk sastapt arī kādu savējo. Čav Rasma! Ups, nē-nepazīstu. Čav pārējie!
Izlemjam izmest pēdējo līkumu. Ejam atkal uz Čigānu nometni. Aizejam. Tur savu performenci publikā met TāTāTā čalīši. Jau pa gabalu iepatīkas. Pieliekam soli, ielienam starp pozitīvajiem ļautiņiem, kam citiem šī pozitivitāte nākusi no pudeles vai arī no bāriņa glāzes. Bet man tas netraucē. Mani aizrauj šīs patīkamās skaņas no ļautiņiem virs mūsu purniem. Par nožēlu paspējam uz pēdējo skaņdarbu, bet mums vajag vairāk. Tā nu no rīkles sāk spraukties ārā vens vienīgs vārds-ATKĀRTOT! ATKĀRTOT! Puikas, protams, labvēlīgi-atgriežas uz skatuves un iebliež mums ar savu "Dzīve bez apstājas"" versiju. Publikai patīk! Publika kaifo! Publika ārdās! Puikas atvadās, publika pierimst. Atgriežamies realitātē. Izlēkājušās esam, rokas pa gaisu izsvaidājušas esam. Ko sirds var vairāk kārot. Līdzgaitnieces truba sāk skanēt, viņu sāk meklēt. Dzirdēt neko nevar. Cenšamies ielīst mierīgākā stūrī. Izdodas! Viņa kā pro pie trubas runā un runā. Beidzot viņai pietiek. Cenšamies atkal tikt tuvāk ūdenim. Pa ceļam viņa sastop kādu savu savējo. Kamēr viņa iegrimst laipnā tērzēšanā, es sāku pētīt savu jaunieguvumu-Fontaine Daily. Apkārt minimāla gaismas plūsma, saprast neko nevaru. Metu mieru.

Beidzot līdzgaitniece piebeidz tērzēšanu. Dodamies tālāk. Noejam garām vienam klubam, ieejam otrā, bet tur pie dāmu istabas pārākā rinda, bet gaidīt ar negribas. Tur iekšā arī tāds sutīgs gaiss. Negribas tādu paciest. Ejam ārā. Paejam garām trešajam klubam, tur atkal kāds ārdās. Tie tak "Nasty Smile". Patīk, bet iekšā neiesim. Spēciņš nav. Ejam pielikt savas pēcpuses uz kādas horizontālas virsmas. Jāgaida savējās. Kamēr gaidam, saprotu-gaismas plūsma pietiekami laba, atkal sāku pētīt savu jaunieguvumu. Titullapa nepiesaista, otrā lapa nepiesaista, trešā lapa jau mazliet veicina interesi, pēdējā lapa uz pirmo brīdi neattaisno cerības, bet tad kāds necils nosaukums piesaista manu uzmanību. Jau tad saprotu-šīs būs labs gabals! Sāku lasīt: " Domes darbinieki drāžas kā truši"! Nosaukums jau attaisno visu gaidīto. Bet tekstam tad jābūt vēl labākam. Sāku lasīt-IR! Smejos-bez desām. Meli vai patiesība? Vienalga, šim vakaram ticēšu! Tālu no patiesības jau nevar būt. No Liepājas "purniem" neko citu nevarētu sagaidīt! Spriežot pēc nesenajiem notikumiem, jādomā, ka moto viņiem ir šāds-"Dari ko darīdams, ka tik pašam vairāk naudiņas!"
Raksta ievads šokē netikai reportieri, žoklsi atkarājas arī man!

Citēšu:

Viens no Fontaine Daily reportieriem gandīrz vai tika hipnotizēts šoka dēļ, ko izraisīja faki, ar ko viņš saskārās pētījumā par blakusdarbiem krīzes laikā. Izrādās, ka 80% domes darbinieku brīvajā laikā piepelnās kā prostitūtas. [M.K. Jūs izlasījāt pareizi!] Pie tam, tas ir attiecināms līdzīgi uz abu dzimumu pārstāvjiem. Cik viņi nopelna?

Par peļņu es te dziļi negarlaikošu. Teikšu tik to, ka amplitūda ir okey, uz kafēnīcu aiziet paēst vai arī piedzerties varētu. Izvēle katra paša rokās. Tātad-amplitūda ir no 5 līdz 25 LS. 

Un vēl viens citāts no šī izcilā garadarba:

Viena no Fontaine Daily darbiniecēm pārbaudīja, vai tiešām ir iespējams nopirkt domes darbiniekus 24 stundas diennaktī un caur domes mājas lapu pieprasīja pašu labāko. Desmit minūtes vēlāk, riepām kaucot, sānslīdē pie viņas vārtiem piestāja rallija mašīna un no tās apspīlētā triko lepni izkāpa pats Seska kungs. Maksa bija 25 latu par stundu, un, pēc reportieres sacītā, sekss bija vētrains un respektabls, un patreiz jau viņa domājot par Ansiņa kungu, bet viņas prātā ir arī kāds vēl stiprāka dzimuma pārstāvis-pats Louie Fontaine.

Lūk, ceļvedis tiešām izmisušajiem. 

Ja jūtaties vientuļš, veicat pasūtijumu www.liepajasdome.lv, atvērts visu diennakti. 

Citāti ņemti no avīzes Fontaine Daily.

 

Un man ir jāsaka, šis raksts ir viens no labākajiem ko es pēdējā laikā esmu lasījusi. Ja šis stāsts tiktu izvērsts grāmatā es pat uzdrošinātos to salīdzināt pat ar slaveno un visiem zināmo "Krēslas" Sāgu. Vienvārdsakot-No 10-10!

Un tā smieklos palocījusies, sagaidu savējos un tad nu štukojam kā tikt līdz savam rajonam. Katram doma sava, bet viena no visām izceļas pārējo vidū-varam tikt mājās uz riteņiem. Visas piekrīt. Tiek sazināts cilvēks, kas nodarbojas ar šādām lietām. Nepārprotiet. Es runāju par braukšanu! Atvados no līdzgaitnieces, ejam uz Fonteina placi. Meklējam, meklējam-neatrodam. Bet šeku-reku, šamējais ņemu un piebrauc. Salecam braucamrīkā un laižam uz rajončiku. Drīkstu pirmā kāpt ārā. Uz atvadām man ģīmī iespļauj tekstu-"Trīs aliņi"! Ahā, tik labvēlīgs tomēr nav. Bet es jau neņemu ļaunā. Saku-būs. Nākamreiz.
Ievelku savas nogurušās ekstremitātes mājās. Izdaru savas meiteņu lietas un liekos uz auss. Atslēdzos uzreiz. Pēc kāda laika mani uzmodina tusiņš debesīs ar visiem gaismu efektiem. Man šim vakaram ballēšanās pietiek, tāpēc aizveru balkona durvis un atgriežos pie, šim diennakts laikam, raksturīgās nodarbes.
Un tā nu arī tika piedzīvota un pārdzīvota šī pirmā Fonteina festivāla diena. Čekosim kā būs otrā diena!

Vislielākā kļūda ir gaidīt, kad tevi kāds darīs laimīgu. Būt laimīgam jāiemācās pašam*

Tikai laimīgiem pieder izvēle, pārējiem tiek apstākļi.
Tikai laimīgie saņem ko grib, pārējie dabū, to, kas palicis pāri.
Tikai laimīgie kolekcionē sajūtas, pārējie krāj mantu.
Tikai laimīgie vada laiku, pārējos vada laiks.
Tikai laimīgie rīkojas, pārējie raugās no malas.
Tikai laimīgie rod risinājumu, pārējie noņemas ar kritizēšanu.
Tikai laimīgie bauda dzīvi, pārējie to tikai pacieš.
Tikai laimīgie saņem smaidus, pārējie pelna līdzjūtību.
Tikai laimīgiem darbs ir hobijs, pārējie pelna iztiku.
Tikai laimīgie paļaujas uz veiksmi, pārējie cer uz nejaušību.
Tikai laimīgie redz sauli un zvaigznes, pārējie redz dubļus zem kājām.
Tikai laimīgiem pieder laiks un telpa, pārējiem sapņi un ilūzijas.
Tikai laimīgie dzīvo mājās, pārējie meklē laimi pasaulē.
Tikai laimīgie ir laimīgi, pārējie pūlas par tādiem kļūt.
Tikai laimīgie dzīvo šodien… un ir laimīgi…




P.S.
Kāpēc vienmēr kādam kaut kas nepatīk?
Kāpēc visi nevar būt apmierināti un laimīgi?

Pagātnes atblāzmas! [Not there yet!]

Visam pa priekšu jāsaka, ka es mīlu savu tagadējo dzīvi!

Bet dažkārt uznāk tādi brīži, kad pārņem melanholija un filozofēšanas laiks. Tādos brīžos neviļus jāatceras pagātne. Toreiz spēki vienkārši bija izsmelti un nebija ne jausmas, kur jaunus spēkus smelties. Apkārt nebija redzamas nevienas krāsas, pat ne melns vai balts. Viss bija pelēks. Tikai un vienīgi PELĒKS! Varēja dzirdēt cilvēkus, sev vairāk vai mazāk mīļus, runājam, bet nebija spēka ieklausīties tajā ko viņi saka. Sajūta bija kā tukšā zelta būrītī, bez dzīvības, bez dvēseles...bez mazā putniņa, kas ar savu dziesmu izgaismo visu sev apkārt. Šādas sajūtas bija jaunums un reizē arī pierasta lieta. Jau labu laiku nebija iespēja justies patiesi laimīgi, jo pagātnes rēgi bija ik uz stūra. Sen jau bija pienācis laiks tos palais, bet līdz šim vienkārši nebija spēka, lai to izdarītu, jo viens no šiem rēgiem bija viena no svarīgākajām dzīves sastāvdaļām.
Pagāja ilgs laiks līdz sāka palikt vieglāk. Nāca cilvēki, kas mainīja daudz...kas beidzot lika sadzirdēt...kas palīdzēja palaist...kas uzveda uz pareizā ceļa, lai varētu mainīties.
Gāja laiks.
Palika vieglāk.
Notika izmaiņas.
Būrītī atgriezās dzīvība, dvēsele un arī putniņš sāka dziedāt. Skaļāk un skaistāk nekā jebkad agrāk. Turpināja nākt pareizie cilvēki un būrītis turpināja pildīties ar sajūtām. Tagad jau tas pildījās ar daudz ko vairāk nekā tikai pašu vajadzīgāko! :) Starp dažādām emocijām pavīdēja LAIME, PRIEKS un visam pa virsu MĪLESTĪBA! Šis viss palīdzēja atgriezt dzīvē to, kas gandrīz jau bija zudis.
Daudz laika ir pagājis un nu dzīve ir nostājusies uz pareizā ceļa. Neskatoties uz to, ka dažkārt vēl ir šīs pagātnes atblāzmas, spēks ir atgriezies...enerģija ir uzpildīta...un galvenais-būrītī atgirežas dzīvība!
PALDIES tiem, kas to padarīja iespējamu!

***
Esmu cilvēks. Plēsts, līmēts, bieži dragāts... Paldies! Tapēc arī emocijām bagāts.

When two different worlds collide

Būtībā viņa ir pozitīva. Ārpus savām četrām sienām viņa māk parādīt savu laimīgo pusi. Viņa māk būt bezrūpīga, jautra un dzīvespriecīga. Un viņa nekad neatzīs, ja viņu kaut kas nomāc! Viņa uzliks masku! Viņa TĒLOS! Viņa spēlēs lomu svarīgākajā seriālā, kāds var būt-savā dzīvē! Un viņa ir lieliska aktrise!

Bet, kad viņa ir savās četrās sienās, savā drošajā pasaulē, viņa beidzot vara noņemt savu masku. Viņa vara uzdrošināties būt pati. Veroties caur logu viņa redzēs to pasauli, kuru viņa gribēs redzēt, nevis to, kurā viņai ārpus savām četrām sienām jādzīvo. Viņa spēs redzēt tos sapņus, kas viņai piederēja, kad viņa vēl bija tā mazā naivā meitene. Kad viņa vēl varēja atļauties sapņot. Šajās četrās sienās viņai neviens nevarēs aizliegt būt pašai. Šeit viņa jutīsies pasargāta no tās dzīves, kuru viņa izvēlējās dzīvot, lai tikai kaut mazliet apmierinātu savas sabiedriskās vajadzības! Šeit viņa varēs būt VIŅA! 

***
Sapņi mums ir nepieciešami, bez tiem mēs nespētu samierināties ar īstenību. /Remarks/

Bende baltā kreklā!

Vakar trešdienas jebšu kā tautas valodā tiek teikts-mazās piektdienas vakarā arī es biju viens no tiek cilvēkiem, kas devās baudīt savu jaunību. Devos uz Liepājas sirdi trešdienas vakarā-klubu "Pablo". Bija man arī sava mazā., foršā kompānija. Ieejot klubā skanēja skaļa, dobja mūzika. Bet tas jau tipiski! Kad vakars jau gāja vaļā pilnā sparā mēs nolēmām iziet no smacīgā, pārpildītā pagraba, nedaudz augstāk, kur svaigāks gaiss! Tur mūs jau gaidīja brīvs stūrītis ar mīkstiem dupšu turētājiem. Visi iekritām krēslos kā precīzi mesta basketbola bumba grozā un ar lielām laimes nopūtām! Tā nu mēs tā mierā un baudā sēdējām un vērojām garām slīdošos cilvēkus, kas bija vairāk vai mazāk sadraudzējušies ar grādīgajiem dzērieniem un arī izskatījās attiecīgajā līmenī. Tad nu tika pamanīts, ka mums pretī sēž bariņš jaunēkļu, kas tā tuvāk sadraudzējušies ar grādīgajiem dzērieniem. Kāds skaļāk stāstija savu dzīvēs stāstu, kāds dalītā uzmanībā klausījās un vēl kāds sāka jau doties uz miega zemi. Šis trešais variants ir arī tas ap ko grozas šis mans stāstiņš.
Viņš nu tā tur ērti iekārtojies jau saldi sapņoja.

Bet ilgs šis prieks viņam nebija. Drīz jau nāca viņa miega bende. Tāds būdīgāks kungs, baltā (!) kreklā, kas atsaucas arī uz vārdu "Apsargs"! Vinš piegāja pie šī jaunēkļa un nevis viņu papurināja vai kā savādāk normāli mēģināja piecelt, bet gan pa taisno ķērās pie, manā skatījumā, samērā brutālas metodes-aizspieda ausis un ķērās pie kakla, spiesdams kādu no artērijām. Kārtīgi nevarēja redzēt, kas īsti tika darīts, bet izskatījās nepatīkami. Man jau bija tā džekiņa žēl. Es saprotu, ka klubs nav tā īstā vieta, kur gulēt, bet vai šo nevainīgo pārkāpumu vajadzētu tā sodīt? Šis džekiņš nepretojās daudz, bet tik un tā tika brutāli izsviests no kafēnīcas. Cīņā iejaucās arī viņa runātīgais draugs, kurš savējo metās aizstāvēt, bet nejau ar dūrēm, bet gan ar vārdiem, tomēr arī viņš tika vardarbīgi brutāli izsviests no kafēnīcas! Tajā brīdī man prātā bija viens jautājums: "Vai apsargi tiešām var uzvesties kā korumpēti policisti mazpilsētā?" Es sparotu, ka viņi dara tikai savu darbu, bet  vai vienmēr obligāti tas jādara brutāli? Vardarbība nav atrisinājums!

Bet visādi citādi šis bija ļoti izdevies un jauks vakars ar foršiem cilvēkiem. Tika satikti un redzēti patīkami cilvēki un pavadīts kvalitatīvs laiks ar savējiem!

Šī vakara morāle:
Visdrošāk gulēt mājās, savā ērtajā, mīkstajā, siltajā gultiņā!

Patiesa mīlestība... Kaut kas savādāks!

Šis ir stāsts par mīlestību. Bet nejau par vienkāršu, bet gan par ĪSTU! Mēs varam mīlēt jebkuru un pat visu mūžu. Bet vai daudzi no tiem, kas mīl, būtu gatavi atdot dzīvību par savu otro pusīti? Vai viņi būtu gatavi MIRT sava mīļotā cilvēka dēļ? Tie laikam paliks neatbildēti jautājumi! Jo katrs var teikt jau daudz, bet vai tiešām katrs to arī varētu izdarīt realitātē visbiežāk par laimi [!] netiek pārbaudīts!

 Kā kāds reiz ir teicis: Īstai mīlestībai nav laimīgas beigas. Īstai mīlestībai nav beigu!

Skats caur ne tik rozā brillēm...

Šodien bija tā liktenīgā diena, kad beidzot saņēmu savas brilles.
Ja iepriekš domāju, ka tādas man nudien nepiestāv, tad tagad esmu gudrāka. Pat tādam cilvēkam kā man piestāv tāds unikāls aksesuārs kā brilles.
Ejot pa ielu dažbrīd likās, ka visi sāk uz mani skatīties nedaudz šķībi, domādami: "Kas tad tā par četraci?"! Tā ir tāda slavenāka frāze ar ko jāsaskaras briļļu nēsātājiem. Iepriekš arī biju to cilvēku pusē, bet tagad būdama otrpus krastam nemaz nespēju izprast kādas problēmas cilvēkiem ir ar briļļu nēsātājiem. Viņi, tas ir, mēs taču esam tādi paši cilvēki kā pārējie! Būtībā jau cilvēkiem, kas tādas frāzes izspļāuj laikam pašiem ir problēmas ar sevi un viņi tā cenšas kādu lielu sabiedrības daļu nolikt zem sevis, lai tikai nedaudz justos labāk. Bet tā nav atbilde...Dzirdiet?!

Man patīk manas brilles un es lepojos ar to, ka tagad man arī ir pārītis aceņu!

***
Cilvēki-Dzīvosim bez aizspriedumiem un stereotipiem! Vai tas ir par daudz prasīts?