Visam pa priekšu jāsaka, ka es mīlu savu tagadējo dzīvi!
Bet dažkārt uznāk tādi brīži, kad pārņem melanholija un filozofēšanas laiks. Tādos brīžos neviļus jāatceras pagātne. Toreiz spēki vienkārši bija izsmelti un nebija ne jausmas, kur jaunus spēkus smelties. Apkārt nebija redzamas nevienas krāsas, pat ne melns vai balts. Viss bija pelēks. Tikai un vienīgi PELĒKS! Varēja dzirdēt cilvēkus, sev vairāk vai mazāk mīļus, runājam, bet nebija spēka ieklausīties tajā ko viņi saka. Sajūta bija kā tukšā zelta būrītī, bez dzīvības, bez dvēseles...bez mazā putniņa, kas ar savu dziesmu izgaismo visu sev apkārt. Šādas sajūtas bija jaunums un reizē arī pierasta lieta. Jau labu laiku nebija iespēja justies patiesi laimīgi, jo pagātnes rēgi bija ik uz stūra. Sen jau bija pienācis laiks tos palais, bet līdz šim vienkārši nebija spēka, lai to izdarītu, jo viens no šiem rēgiem bija viena no svarīgākajām dzīves sastāvdaļām.
Pagāja ilgs laiks līdz sāka palikt vieglāk. Nāca cilvēki, kas mainīja daudz...kas beidzot lika sadzirdēt...kas palīdzēja palaist...kas uzveda uz pareizā ceļa, lai varētu mainīties.
Gāja laiks.
Palika vieglāk.
Notika izmaiņas.
Būrītī atgriezās dzīvība, dvēsele un arī putniņš sāka dziedāt. Skaļāk un skaistāk nekā jebkad agrāk. Turpināja nākt pareizie cilvēki un būrītis turpināja pildīties ar sajūtām. Tagad jau tas pildījās ar daudz ko vairāk nekā tikai pašu vajadzīgāko! :) Starp dažādām emocijām pavīdēja LAIME, PRIEKS un visam pa virsu MĪLESTĪBA! Šis viss palīdzēja atgriezt dzīvē to, kas gandrīz jau bija zudis.
Daudz laika ir pagājis un nu dzīve ir nostājusies uz pareizā ceļa. Neskatoties uz to, ka dažkārt vēl ir šīs pagātnes atblāzmas, spēks ir atgriezies...enerģija ir uzpildīta...un galvenais-būrītī atgirežas dzīvība!
PALDIES tiem, kas to padarīja iespējamu!
***
Esmu cilvēks. Plēsts, līmēts, bieži dragāts... Paldies! Tapēc arī emocijām bagāts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru