Rullē, rullē, rullē...līdz izrullē!

Cik nav dzirdēts par dažādiem auto negadījumiem, ko cilvēki redzējuši. Katrs piektais cilvēks man varētu pastāstīt, ka ir redzējis kādu negadījumu notiekam. 

Beidzot arī es kko tādu pieredzēju. Varbūt tā nekas īpašs nebija, bet redzēt kaut ko tādu jau ir piedzīvojums.
Nu tad tā-es eju mājās. Kā jau pēdējās dienās-vienkārši cepos no karstuma.  Vienīgā doma-ka tik ātrāk mājās, zem aukstas dušas.
Un tad dzirdu, kaut kur tālumā tāda dīvaina skaņa-kaut kas klab. Tā skaņa tuvojas, es jau uzreiz saprotu, tas nav uz labu. Šī mašīna man brauc garām-un tad pekšņi tai noplīst priekšējais, labais ritenis un mašīnas bampers ietriecas zemē un tas sāns baigi cieš. Un tā noplīsusī riepa turpināja ripot kādu gabalu uz priekšu. Labi, ka mašīna nebrauca ātri, jo sazin kā tad būtu šis viss beidzies. Cietušo, protams, nebija, ja nu vienīgi tā čalīša ego un pašapziņa, jo tā mašīna izskatījās tāda tīri dārga un uztjūnēta! Bet lai vai kas, bet tas čalītis mieru nezaudēja. Viņš vēsi izskāpa no mašīnas un savāca riepu. It kā tas būtu normālākais pasaulē. Komiski gan tas izskatījās! Visi garām gājēji šokā stāvēja un skatījās, bet es neapstājos, jo gribēju ātrāk aukstu dušu un arī, ja es būtu apstājusies, es būtu sākusi smieties. Zinu, nav pieklājībi, bet nu domāju, ka daudzi būtu sākuši smieties.
Bet nu es negribētu būt tā čalīša vietā. Ceļa vidū, gaišā dienas laikā, cilvēkiem redzot. Es būtu gatava pazust zemē.
Dziez par to varēs lasit avīzē vai internetā?