*Praktiskais latvietis*

Vakars kā vakars, tikai Promenādē kaut kas notiek! Eju un skatos-vairāk cilvēku nekā parasti. Un šie tādi nedaudz savādāki, vairāk velk un alternatīvo vai pat [hard] rock pusi. Bet man nekas pret to. Eju tālāk dzirdu-skan tāda nedaudz savādāka mūzika, vairāk velk uz alternatīvo vai pat [hard] rock pusi. Bet klausīties mierīgi varu. Izeju caur ieeju, uzliek man ap roku kaut kādu lillīgu papīra gabaliņu. Pielieku tuvāk acij, lai var salasīt, kas tur uzskricelēts, beidzot attopos: "Ā jā, tas tak Fontaine festivāls."

Cenšos iejusties, uztvert to auru, ko lielākā daļa šejieniešu jau gremo. Lēnām sanāk. Esmu bez aizspriedumiem un stereotipiem. Patīk cilvēki [izņemot dažus unikātus. "Sasodīts, mums ir meiteņu vakars, vai neredzat!" Tā es-ļaunā. Jā, jūs, tie, kuri man alu un ēdamo neatnesa un tie krievu kundziņi, kuri lika bildēties. Ceru, ka to bildi nekur un nekad neredzēšu!!!], atmosfēra pozitīva, laiciņš arī labvēlīgs. Ieeju kādā telpā, uzkāpju pa trepēm-sejā jau spiežas tāda siltāka gaisa plūsma-esmu Fonteinā! \o/ Visapkārt daudzi jūsmotāji un lēkātāji, jo uz skatuves tagad savu performenci publikai dāvā AC/DC Tribute. Man arī patīk! Pat līdzi lēkāt sāku. Bet jau pēc divām dziesmām kājas no zemes neatraujas, jo šī netīši mākslīgi radītā saunas sajūta baigi dod pa iekšām. Un grīda zem kājām arī tā nepatīkami šūpojas. Prātā uzreiz iešaujas doma par notikušo katastrofu LOVEPARADE festivālā Vācijā.

Lai arī mūzika patīkami skan ausīs, gribas ātrāk no turienes ārā. Pierunāju savu līdzgaitnieci-tiekam ārā. BRĪVĪBA! SVAIGĀKS GAISS! Tagad vairāk novērtēju šī dažādo ķīmisko vielu miksējuma nozīmi. Esmu laimīga. Piesēžam tālāk no ieejas, tuvāk ūdenim. Tur tak svaigāks gaiss. Vēl joprojām cilvēku ka biezs! Bet tomēr tais masās sanāk sastapt arī kādu savējo. Čav Rasma! Ups, nē-nepazīstu. Čav pārējie!
Izlemjam izmest pēdējo līkumu. Ejam atkal uz Čigānu nometni. Aizejam. Tur savu performenci publikā met TāTāTā čalīši. Jau pa gabalu iepatīkas. Pieliekam soli, ielienam starp pozitīvajiem ļautiņiem, kam citiem šī pozitivitāte nākusi no pudeles vai arī no bāriņa glāzes. Bet man tas netraucē. Mani aizrauj šīs patīkamās skaņas no ļautiņiem virs mūsu purniem. Par nožēlu paspējam uz pēdējo skaņdarbu, bet mums vajag vairāk. Tā nu no rīkles sāk spraukties ārā vens vienīgs vārds-ATKĀRTOT! ATKĀRTOT! Puikas, protams, labvēlīgi-atgriežas uz skatuves un iebliež mums ar savu "Dzīve bez apstājas"" versiju. Publikai patīk! Publika kaifo! Publika ārdās! Puikas atvadās, publika pierimst. Atgriežamies realitātē. Izlēkājušās esam, rokas pa gaisu izsvaidājušas esam. Ko sirds var vairāk kārot. Līdzgaitnieces truba sāk skanēt, viņu sāk meklēt. Dzirdēt neko nevar. Cenšamies ielīst mierīgākā stūrī. Izdodas! Viņa kā pro pie trubas runā un runā. Beidzot viņai pietiek. Cenšamies atkal tikt tuvāk ūdenim. Pa ceļam viņa sastop kādu savu savējo. Kamēr viņa iegrimst laipnā tērzēšanā, es sāku pētīt savu jaunieguvumu-Fontaine Daily. Apkārt minimāla gaismas plūsma, saprast neko nevaru. Metu mieru.

Beidzot līdzgaitniece piebeidz tērzēšanu. Dodamies tālāk. Noejam garām vienam klubam, ieejam otrā, bet tur pie dāmu istabas pārākā rinda, bet gaidīt ar negribas. Tur iekšā arī tāds sutīgs gaiss. Negribas tādu paciest. Ejam ārā. Paejam garām trešajam klubam, tur atkal kāds ārdās. Tie tak "Nasty Smile". Patīk, bet iekšā neiesim. Spēciņš nav. Ejam pielikt savas pēcpuses uz kādas horizontālas virsmas. Jāgaida savējās. Kamēr gaidam, saprotu-gaismas plūsma pietiekami laba, atkal sāku pētīt savu jaunieguvumu. Titullapa nepiesaista, otrā lapa nepiesaista, trešā lapa jau mazliet veicina interesi, pēdējā lapa uz pirmo brīdi neattaisno cerības, bet tad kāds necils nosaukums piesaista manu uzmanību. Jau tad saprotu-šīs būs labs gabals! Sāku lasīt: " Domes darbinieki drāžas kā truši"! Nosaukums jau attaisno visu gaidīto. Bet tekstam tad jābūt vēl labākam. Sāku lasīt-IR! Smejos-bez desām. Meli vai patiesība? Vienalga, šim vakaram ticēšu! Tālu no patiesības jau nevar būt. No Liepājas "purniem" neko citu nevarētu sagaidīt! Spriežot pēc nesenajiem notikumiem, jādomā, ka moto viņiem ir šāds-"Dari ko darīdams, ka tik pašam vairāk naudiņas!"
Raksta ievads šokē netikai reportieri, žoklsi atkarājas arī man!

Citēšu:

Viens no Fontaine Daily reportieriem gandīrz vai tika hipnotizēts šoka dēļ, ko izraisīja faki, ar ko viņš saskārās pētījumā par blakusdarbiem krīzes laikā. Izrādās, ka 80% domes darbinieku brīvajā laikā piepelnās kā prostitūtas. [M.K. Jūs izlasījāt pareizi!] Pie tam, tas ir attiecināms līdzīgi uz abu dzimumu pārstāvjiem. Cik viņi nopelna?

Par peļņu es te dziļi negarlaikošu. Teikšu tik to, ka amplitūda ir okey, uz kafēnīcu aiziet paēst vai arī piedzerties varētu. Izvēle katra paša rokās. Tātad-amplitūda ir no 5 līdz 25 LS. 

Un vēl viens citāts no šī izcilā garadarba:

Viena no Fontaine Daily darbiniecēm pārbaudīja, vai tiešām ir iespējams nopirkt domes darbiniekus 24 stundas diennaktī un caur domes mājas lapu pieprasīja pašu labāko. Desmit minūtes vēlāk, riepām kaucot, sānslīdē pie viņas vārtiem piestāja rallija mašīna un no tās apspīlētā triko lepni izkāpa pats Seska kungs. Maksa bija 25 latu par stundu, un, pēc reportieres sacītā, sekss bija vētrains un respektabls, un patreiz jau viņa domājot par Ansiņa kungu, bet viņas prātā ir arī kāds vēl stiprāka dzimuma pārstāvis-pats Louie Fontaine.

Lūk, ceļvedis tiešām izmisušajiem. 

Ja jūtaties vientuļš, veicat pasūtijumu www.liepajasdome.lv, atvērts visu diennakti. 

Citāti ņemti no avīzes Fontaine Daily.

 

Un man ir jāsaka, šis raksts ir viens no labākajiem ko es pēdējā laikā esmu lasījusi. Ja šis stāsts tiktu izvērsts grāmatā es pat uzdrošinātos to salīdzināt pat ar slaveno un visiem zināmo "Krēslas" Sāgu. Vienvārdsakot-No 10-10!

Un tā smieklos palocījusies, sagaidu savējos un tad nu štukojam kā tikt līdz savam rajonam. Katram doma sava, bet viena no visām izceļas pārējo vidū-varam tikt mājās uz riteņiem. Visas piekrīt. Tiek sazināts cilvēks, kas nodarbojas ar šādām lietām. Nepārprotiet. Es runāju par braukšanu! Atvados no līdzgaitnieces, ejam uz Fonteina placi. Meklējam, meklējam-neatrodam. Bet šeku-reku, šamējais ņemu un piebrauc. Salecam braucamrīkā un laižam uz rajončiku. Drīkstu pirmā kāpt ārā. Uz atvadām man ģīmī iespļauj tekstu-"Trīs aliņi"! Ahā, tik labvēlīgs tomēr nav. Bet es jau neņemu ļaunā. Saku-būs. Nākamreiz.
Ievelku savas nogurušās ekstremitātes mājās. Izdaru savas meiteņu lietas un liekos uz auss. Atslēdzos uzreiz. Pēc kāda laika mani uzmodina tusiņš debesīs ar visiem gaismu efektiem. Man šim vakaram ballēšanās pietiek, tāpēc aizveru balkona durvis un atgriežos pie, šim diennakts laikam, raksturīgās nodarbes.
Un tā nu arī tika piedzīvota un pārdzīvota šī pirmā Fonteina festivāla diena. Čekosim kā būs otrā diena!