Savādāk, bet ne sliktāk*

Vakardienas dienu pavadīju kārtējā slastīšanās manierē pa mājām.
Piecēlos ar savu vīrieti un tad viņam bija jābrauc uz darbu.
Tad nu es visu rītu nogulšņāju gultā, lasīju un skatījos TēVē. Un tad sapratu, ka lēnēm jāsāk gatavoties vakaram, jo vakarā bija jāiet uz teātri. Tad nu es 3, 5 h ātrāk sāku taisīties-gluši kā tāda īsta dāmīte. :D Sāku ar nagiem-nokrāsoju melnus, mans vīrietis teiktu-emo nagi! :D Pēc tam ķēros pie matiem! Biju atradusi mājās sev tādas pašas lokšķēres kā Madarai un tas mani padarīja laimīgu. Un tā nu es 45 min ķēpājos ar saviem matiem.
Kas sākumā izskatījās pēc pilnīgākā feila, beigās izrādījās patiesi skaisti. Un atkal izgāja daudz matu lakas, bet šoreiz ne tik daudz cik pirmajā reizē! :D
Pēc šī darbiņa izdarīju pārējo-iztīriju zobus, uzkrāsojos saģērbos un gala rezultātā iznāca lūk šis: --->>

 

Un tad jau arī bija jāskrien uz autobusu. Paspēju!

Aizbraucu līdz centram, aizgāju līdz teātrim un satiku Madaru. Ieņēmām savas vietas, kas izrādījās dikti labas-sēdējām 4. rindā, 1., 2. vietā. Skats ļoti labs. Pēc brītiņa ieradās arī Nora un tad jau arī izrāde sākās. Bijām, starp citu, uz Blaumaņa izrādi "Ugunī". Izrāde ļoti laba, bet arī ļoti līdziga novelei "Purva bridējs"! Kristīnes un Edgara skaistākais, bet tai pašā laikā sarežģītākais mīlas stāsts latviešu literatūrā. Bet tas nemaina to, ka bija patīkami skatīties. Aktieri un režisori labi pastrādāja. Acis priecēja jau labi zināmie aktieri Edgars Pujāts un Egons Dombrovskis, kurš man baigi patīk. :D Patika arī visi pārējie aktieri. gan Kristīnesatveidotāja, gan Edgara atveidotājs u.c. Bet vēl mums ar Madaru dikti patika Sutkas, kučiera atveidotājs Sandis Pēcis. Tas tāds simpātisks, jautrs čalītis izskatījās. :D Un bez krekla vēl labāk! :D Vēl mani, nezinu kāpēc, piesaistīja Aldera, muižas skrīveria tēls, lai arī dīvains, tomēr iespaidīgs. Bet lai vai kā, visi, kas būs redzējuši šo izrādi, sapratīs par ko iet runa. :D

Bet vienā brīdī mani pārņēma neliela bēda, jo tai pašā laikā, kad gāja teātris bija arī basketbols. Un tas man kā basketbola fanātam bija liels grēks nebūt tur un neatbalstīt savējos.Un vēl pie tam Lauvas spēlēja pret tādu grandu kā BK "Ventspils". Taču, diemžēl, mēs zaudējām! :( Un labāk neminēšu ar kādu rezultātu.

Pēc teātri galīgi negribējās doties uz māju pusi, tad nu ar Noru devāmies pēc Karīnas, lai varētu laist dzīvē. Sagaidījām viņu un viņas draugus pie Kurzemes un sākumā devāmies iesildīties. Sanāca labi, man palika jautri un es atvēros. :D Sākām ar Ingu laist uz muļķi. Smējāmies, bildējāmies un trakojām. 

Šī ir vienīgā kaut cik normālā bilde :D --->>

Kad beidzot bija palicis tā dikti, dikti auksts, tad nu izdomājām, ka jāsāk iet uz kādu klubiņu. Sadalījāmies, jo Karīna, Ieva un Miķelis vēl palika iesildīties, bet es Nora un Inga devāmies uz nākamo mērķi. Iegājām Rokkafeinīcā, bet tālāk par apsargiem netikām. Bet mums tas netraucēja un mēs gājām uz Big7, jo tur tak kārtējais "Lol i pop" pārtijs! iegājām un uzreiz jau rāvām jumtu. Dejojām it kā nebūtu rītdienas! :D Dejojām pat uz tām štellēm uz kurām parasti dejo dejotājas. Bet tas bija superīgi. Tā izdejoties. Tas man bija vajadzīgs. Žēl tikai, ka stundas garunā, jo tad Ingai brauca pakaļ un tā bija mana vienīgā iespēja tikt droši un ātri mājās. 

Tā nu arī pagāja mans vakars!

Un šeit vēl vakardienai netipiska dziesma, bet Inga vainīga, ka man patīk! :D :

Es zinu, ka ir labi...

Patlaban un jau visu dienu nāk miedziņš!
Tas tāpēc, ka iegāju pavēlu gulēt tikai kaut kur ap 2iem naktī. Bet tas ir tā vērts!
Atkal varu teikt tā-cik pagājušajā nedēļā jutos slikti, tik šonedēļ jūtos labi!Tas ir tik patīkami-atmosties un justies laimīgai kā taurenim, kas izšķīlies no savas čaulas tagad tiecas pret sauli!
Jūtu, ka mainos un tas ir patīkami! :) Lai šādi turpinās arī turpmāk!
Bet gribēju tikai padalīties ar jums šajā superīgajā dziesmā:



Man liekas, ka Oskaram Deigelim ar šo dziesmu izdevies ļoti labs skaņdarbs. Man tas iepatikās uzreiz! :)
Lai labi klausās!

Mazliet savādāk...

No rīta, atverot atcis, pārņēma prieks-brīvlaiks! Tik ilgi gaidītais un lolotais brīvlaiks, kas paskries vienā mirklī! Nedaudz prieku aizēnoja skats pa logu-viss pelēks un slapjš, un it kā zemei, kokiem un cilvēkiem jau tā nepietiktu mitruma, tas arī vēl krita no debesīm. Vienā krišanā. [Kristīn, lai tev un Laurai veicas ar stopošanu! :)*]
Rītu pavadīju gulšņājot gutā un lasot jauniegūto grāmatu! [Jūs zinājāt, ka humpalu veikalos var atrast tiešām labas grāmatas par smieklīgi zemām naudām! Noteikti, ka jā! Bet, ja nē, tad iesaku tādos iegriezties. Vienīgā pieminēšanas vērtā lieta-grāmatas varētu nebūt latviešu valodā!] Tomēr arī jasaka, ka rīta programma pa TV nav tā labākā, ja nebūtu vācu kanālu, es aiz garlaicības jūgtos!
Bet par laimi, man jau bija plāns šodienai-ciemoties pie viena no maniem bubļikiem-Madaras. Tad nu ap puzdienlaiku aizpēros līdz viņai, daudz maz sausa, pateicoties manam jaunajam, dzeltenajam lietussargam! (sun) [Pēdējā laikā man aksesuāros ļoti iepatikusies šī krāsa!]
Viena no pirmajām ziņām, ar ko Madara mani sagaidīja bija tā, ka viņa man šodien salokos matus. Wuhūū! Ilgi jau gribējās kaut ko tādu sev atļauties, bet nebija ne aparāta, ne laika, ne pacietības. Bet šodien beidzot viss šie faktori saplūda kopā un es pārtapu par skruļdupsi! Taču, lai šāda frizūra pieturētos visu dienu un to varētu novērtēt arī mans vīrietis, bija un vēl joprojām ir nepieciešams ļoti daudz matu lakas, jo man mati nav tie paļāvīgākie. Kā mana mamma teica, man ir smagi mati. Un te, lūk, rezultāts:

Jāturpina cerēt, ka līdz vakaram mani mati izturēs tās lokas, kas man vēl palikušas un tad jau būs labi!
Lau jums jautrs vakars un superīgas tālākās brīvdienas!
Un te vēl tāda forša dziesma no mana žanra:

Slēgtā tēma...

Vajag visu mūžu, lai iemīlētu cilvēku [manā gadījumā tie ir 3 mēneši], bet tikai vienu mirkli, lai šis cilvēks tevi sāpinātu. 

Kad cilvēks iemīlas, viņš nesaprot, kas ar viņu notiek- viņš kļūst greizsirdīgs, neatgriezeniski stulbs un vēl ātri nokaitināms.

Otrdienas vakars mainīja visu! Uzzināju to, ko es jau nojautu ilgāku laiku, bet tik un tā tas nemainīja to, ka man sāpēja. Un drausmīgi! Sīkumos negribas iedziļināties, bet runa iet par mīlestību un tās stiķiem un niķiem.
Pēdējās dienas pagāja tādā kā apmātībā, nevarēju ne normāli ēst, ne dzert, ne smieties.

Viena no priekšrocībām  būt par meiteni ir tas, ka mēs mākam noslēpt savas emocijas, lai netiktu uzdoti lieki jautājumi.

Un pēdējās dienās šo īpašību es biju pielietojusi pārāk daudz.
Cik ļoti es ar sevi lepojos trešdienas vakarā, tik pat ļoti es sevi ienīdu ceturtdienas rītā! Labi, ka tajā dienā nedevos uz skolu, bet gan bija iespēja braukt atpūsties un novērst domas, bet, protams, es ceļā neko citu nedarīju kā domāju par to un par to kā būs tālāk. Vairāk vai mazāk biju tuvu sabrukuma robežai. Liels pluss, ka tas nenotika, bija tam, ka nevienā brīdī nenācās būt vienai. Jo esmu tāds cilvēks, kas savas emocijas cenšas neizrādīt sabiedrībai un sēro vienatnē.
Un pašā vakarā es sapratu, ka biju pieļāvusi milzīgu kļūdu izdarot to, ko izdarīju trešdienas vakarā. Bet mana atruna-dzīvoju pirmo reizi un apjukums bija mana vakara vadmotīvs.
Visi man teica kā labāk darīt un kā nē, bet beigu beigās izvēli nācās darīt pašai un tagad pilnīgi un galīgi esmu pārliecināta, ka izdarīju pareizo izvēli. Tagad atkal viss ir kārtībā, jo izlēmu, ka iespēja izskaidroties jādod ir svarīgākajam cilvēkam šajā visā stāstā. [To īstenībā jau vajadzēja darīt pašā sākumā]. Un pēc šīs sarunas sapratu, ka pie vainas esam abi un labi, ka arī viņš to saprata. Tagad mēs varam drošāk un pārliecinošāk skatīties kopīgā nākotnē.

Dziesma, kas mani pavadīja šajās dienās:

For the great Man upstairs...

Vai es tiešām savā iepriekšējā dzīvē vai arī bērnībā esmu izdarījusi kaut ko tik amorālu un ētiski nepareizu, ka pat laime ap mani met lielu loku?

 It kā es jau nevaru sūdzēties par to, ka man ir slikta dzīve:

• Mani ir vislabākā un mīļākā ģimene, kuru mīlu es un, kas mīl mani.
• Man ir vislabākie un foršākie draugi pasaulē.
• Man nekā netrūkst-ir ko vilkt, ir ko ēst, ir jumts virs galvas, ir pat dators ar internetu, kas mani piemet pie tiem pāris procentiem, kas to var teikt par sevi-pasaules mērogā.
• Man pat ir mājdzīvnieki par kuriem varu atļauties rūpēties. 
• Un es varētu turpināt daudz un dikti...

Bet tomēr ir tā, ka nevaru justies laimīga. Pietrūkst tā laime sīkumos, kas tādam cilvēkam kā es ir ļoti svarīgi! Bieži pārņem tā baiļu sajūta, ka viss ir tik šausmīgi trausls, ka nākamajā brīdī pie mazākās kustības vai [ne]pateikta vārda tūlīt pat sabruks un vairs nebūs.
Ja jau man nesanāk šādi būt laimīgai, tad kāpēc mīļais Dieviņš mani radīja tādu, ar tādām jūtām, domāšanu un izskatu? Vai es tapu kādā Viņam nelabvēlīgā dienā? Negribas jau apstrīdēt Viņa darbu un Viņu pašu...bet es to nespēju izprast! Bet laikam jau neviens to nespēj! Esmu tādās kā krustcelēs, bet galīgi nelaikā!
Bet varbūt šis viss ir vienkārši mans egoisms un tieksme pēc perfektā, kas neeksistē! Gribas, lai viss ir pēc mana prāta un fantāzijām...tomēr saprotams, ka tā nekad un nekur nebūs!
Taču lai vai kā, savās nelaimēs nevajadzētu vainot citus, jo mēs paši dzīvojam savu dzīvi un pieļaujam visas kļūdas.
Varbūt šī ir kāda no manām lielajām kļūdām, kura man tagad ir jāsaprot un no kuras man tagad ir jāmācās!



_______________________________________________________________________________
Hoping for better times to come....SOON!
*Hope is the only universal liar who never loses his reputation for veracity.

Pirms saki kaut ko, padomā vai nesāpēs Tev pašam.

Šī nedēļa it kā bija kā visas pārējās.
Piecēlos, gāju uz skolu, nācu mājās, mācījos, dzīvojos.
Vienīgais, kas bija savādāks bija tas, ka nesatiku kādu īpašu cilvēku tik bieži un pietiekami cik vajadzētu. Tas bija mazliet...nu labi-ļoti neforši. Esmu cilvēks kā cilveks, arī man vajag to novērtējuma, patikas un  laimes sajūtu, kuru spēj sniegt ne kurš katrs.
Pirmdien, 11jā bija mana vārda diena, bet šoreiz es pilnīgi un galīgi nejutos tā, ka varētu svinēt un līdz vakaram jūtas vispār bija pārvērtušās gandrīz vai ''depresijā''! Bet tad viena sīciņa īsziņa visu vērsa uz labo pusi. Un, kad tas brīdis arī pienāca, es vairs nespēju dusmoties. Nezinu kāpēc tā ir, bet tā ir. Viņš man laikam pārāk dārgs, lai ilgi dusmotos. Sevišķ, ja man viņš jāredz, kamēr dusmojos. Tad dusmas tiešām pagaist kā nebijušas. Un šajā nedēļā tas pierādījās vairākkārt.
Savas cerības liku uz nedēļas nogali, bet tas arī pilnībā neatmaksājās. Laikam jāsāk savas cerības ierobežot, lai gan tas jau ir sācis notikt. Realitāte sāk pārņemt sapņus.
Nedēļas nogale tiešām savas cerības neattaisnoja-kopīgs bija tikai vakars, kurā nebija divvientulības un rīts, kas tika pavadīts divatā, bet guļot, līdz pēdējam brīdim.
Pēdējais laiks vispār liekas dīvains, zem nelabvēlīgas zīmes-kur vien klausās, tur var sadzirdēt problēmas un nesapratni attiecībās, kas tiešām ir nepatīkami, jo laimei nevajag daudz, tikai pareizo attieksmi, kura šai laikā tik tiesa trūkst. To gandrīz varētu pat nosaukt par rudens depresiju! Kaut būtu tādas zāles, kas pret to līdzētu, gluži kā aspirīns pret galvassāpēm. Ar to tiktu atrisinātas tiešām daudzas problēmas.
Bet lai vai kā, beigās tomēr būs tā, ka es vairs nedusmošos, piedošu visu un jutīšos laimīga, kad būšu ar viņu. Tā būs! Vienmēr! Neprasiet kāpēc! Iemeslu jebkurš var izdomāt. Un, ja esi izdomājis, ta ļauj man teikt, ka tā arī ir un vienalga cik daudz vai maz laika ir pagājis.Tādai lietai nav noteikta laika perioda, kurā tā notiek vai arī īstais brīdis! Tā vienkārši ir un tam ir jāļaujas! Un es to daru, ar lielāko prieku!

Dienas, kad bezrūpīgā dzīve pārāk tāla...

10.10.10. Maģiskais datums, kad laimei būtu jāviesojas pie katra! BŪTU!

2 dienas, kuras bija lieliskas, bet varēja būt vēl labākas!

Kad tu apstājies, dzīve neapstājas...un tā negaidīsi tevi. Tev jāmēģina atgūt spēki un atkal jānoķer dzīve.
[Neliela ziņa sev: Ļaujiet man kaut ko pastāstīt ko jūs jau zinat. Pasaulē nav tikai saulesstariņi un varavīksnes. Tā ir ļoti ļauna un nejauka vieta, un sasitīs Tevi līdz pat ceļgaliem, un Tevi tur arī atstās, ja Tu to ļausi. Tu, es , viņš vai neredzamais cilvēks nesitīs tik stipri cik dzīve. Bet ne viss atkarīgs no tā cik spēcīgi Tu vari iesist, svarīgāk ir cik spēcīgus sitienus no dzīves Tu spēsi izturēt, un, vai spēsi turpināt kustēties. Cik Tu vari izturēt un turpināt kustēties. Tikai tā tu spēsi uzvarēt. Tagad, ja Tu saproti ko vērts Tu esi, tad ej tur ārā un dabū to kā vērts Tu esi. Bet Tev būs jābūt ļoti lielam gribasspēkam un Tu nerādīsi pirkstus uz cilvēkiem un neteiksi, ka es esmu tur dēļ viņa, viņas vai tā cilvēka, jo tikai gļēvuļi tā dara un Tu tas neesi. Tu esi labāks par viņiem. (No d.w. d.gr. face.lv)]

...

Es spēju būt saprotoša, bet visam pienāk savs gals. Tikai es to neizrādīšu, turpināšu valkāt savu masku un izlikties, ka dzīvojam idillē. Lai gan tai pašā laikā es gribētu dzīvot bohēmā, bet tādā tumšākā un drūmākā. 
Piektdienas vakars bija vakars, kad es izdomāju nosvinēt savu 3 dienas vēlāk esošo vārda dienu. Un šī bija perfektā bohēma, dzērienu ziņā. Speju aizmirst raizes, kas mani pārņem ikdienā, bet žēl tikai, ka tas bija uz pāris stundām un realitāte mani ātri vien noķēra.
Jau labu laiku man galvā ir juceklis, kuru tā vien gribas sakārtot, bet kad esi sācis ķerties pie darba un virsējo kārtu kaut cik savedis kārtībā, tad zem šīs kārtas atklājas vēl jaunas un lielas nekārtības, kas ar katru brīdi pavairojas. Vai es spēšu to visu savest kārtībā? Vai es spēšu sevi savest kārtībā? Vai es spēšu mainīt to visu?
Tie ir tikai pāris jautājumi uz kuriem atbildi atrast nebūs viegli.
Labi, ka ir cilvēki, kas šo atbilžu meklējumos ir man blakus, jo viena es nespētu visu šo nastu aiznest līdz galam.
Tādus vakarus, kāds bija vakar es gribētu biežāk, tikai lai tās emocijas būtu īstas, alkohola neizraisītas. Jo tāda attieksme ir viss, ko man vajag un viss, ko es gribētu sajust katru dienu vai kaut katru otro dienu. Tas nav daudz ko es prasu, vai ne?! Tas tik tiešām bija ļoti patīkami un mīļi, un arī nedaudz pārsteidzoši, bet tieši tāpēc jau tas arī bija tik labi. Un citējot kādas labas dziesmas vārdus, vakardien vakarā vienkārši gribējās freeze a moment, it's never been better, freeze a moment, while we're together. 

Aint no sunshine when he's gone!

Nepatīk, ja šādi sanāk. Visam labajam ceļā stājas darbs, nauda un visi citi pekstiņi! :(
Tā ir tikai man vai arī vēl kāds jūtas tā līdzīgi?
Nemaz nezinu ko šajā visā vainot! It kā jau ne vienu. Tās ir nepatīkamas sakritības.
Bet vai ir pareizi to visu laist sev tik tuvu klāt un tā pārdzīvot, jo tas jau nev nekas traks, IT KĀ, netikties vienu dienu vairāk vai mazā?!
Bet man kā unikāli jūtīgai personai tas ir kaut kas. Dažkārt tas vienkārši krīt uz nerviem! |-(
Ja vien man būtu tāda ierīce, kas spēj noņemt šāda veida sāpes! :P Un šajā gadījumā lai tas nav alkohols! :D
Karočīte, baigais murgs sanāca, bet šīs dziesmas tā atbilstoši manām šā brīža emocijām! [Vienvārdsakot raudamās dziesmas! :D]




Nekad neesmu daudz turējusi no solījumiem, pārāk daudz vilšanos bijušas, lai tos ņemtu vērā. Bet tagad atkal liku tos lielākā vērtē, taču šajā gadījumā solījumu devējs neko daudz no tiem netur.