Pirms saki kaut ko, padomā vai nesāpēs Tev pašam.

Šī nedēļa it kā bija kā visas pārējās.
Piecēlos, gāju uz skolu, nācu mājās, mācījos, dzīvojos.
Vienīgais, kas bija savādāks bija tas, ka nesatiku kādu īpašu cilvēku tik bieži un pietiekami cik vajadzētu. Tas bija mazliet...nu labi-ļoti neforši. Esmu cilvēks kā cilveks, arī man vajag to novērtējuma, patikas un  laimes sajūtu, kuru spēj sniegt ne kurš katrs.
Pirmdien, 11jā bija mana vārda diena, bet šoreiz es pilnīgi un galīgi nejutos tā, ka varētu svinēt un līdz vakaram jūtas vispār bija pārvērtušās gandrīz vai ''depresijā''! Bet tad viena sīciņa īsziņa visu vērsa uz labo pusi. Un, kad tas brīdis arī pienāca, es vairs nespēju dusmoties. Nezinu kāpēc tā ir, bet tā ir. Viņš man laikam pārāk dārgs, lai ilgi dusmotos. Sevišķ, ja man viņš jāredz, kamēr dusmojos. Tad dusmas tiešām pagaist kā nebijušas. Un šajā nedēļā tas pierādījās vairākkārt.
Savas cerības liku uz nedēļas nogali, bet tas arī pilnībā neatmaksājās. Laikam jāsāk savas cerības ierobežot, lai gan tas jau ir sācis notikt. Realitāte sāk pārņemt sapņus.
Nedēļas nogale tiešām savas cerības neattaisnoja-kopīgs bija tikai vakars, kurā nebija divvientulības un rīts, kas tika pavadīts divatā, bet guļot, līdz pēdējam brīdim.
Pēdējais laiks vispār liekas dīvains, zem nelabvēlīgas zīmes-kur vien klausās, tur var sadzirdēt problēmas un nesapratni attiecībās, kas tiešām ir nepatīkami, jo laimei nevajag daudz, tikai pareizo attieksmi, kura šai laikā tik tiesa trūkst. To gandrīz varētu pat nosaukt par rudens depresiju! Kaut būtu tādas zāles, kas pret to līdzētu, gluži kā aspirīns pret galvassāpēm. Ar to tiktu atrisinātas tiešām daudzas problēmas.
Bet lai vai kā, beigās tomēr būs tā, ka es vairs nedusmošos, piedošu visu un jutīšos laimīga, kad būšu ar viņu. Tā būs! Vienmēr! Neprasiet kāpēc! Iemeslu jebkurš var izdomāt. Un, ja esi izdomājis, ta ļauj man teikt, ka tā arī ir un vienalga cik daudz vai maz laika ir pagājis.Tādai lietai nav noteikta laika perioda, kurā tā notiek vai arī īstais brīdis! Tā vienkārši ir un tam ir jāļaujas! Un es to daru, ar lielāko prieku!