Par mani

Mans fotoattēls
Tipiski netipiska mūsdienu meitene! ;) Ar saviem stiķiem un niķiem, bet tomēr vienmēr pozitīva! Galvenais, ka pašai labi! ;)

19.10.10

For the great Man upstairs...

Vai es tiešām savā iepriekšējā dzīvē vai arī bērnībā esmu izdarījusi kaut ko tik amorālu un ētiski nepareizu, ka pat laime ap mani met lielu loku?

 It kā es jau nevaru sūdzēties par to, ka man ir slikta dzīve:
  • Mani ir vislabākā un mīļākā ģimene, kuru mīlu es un, kas mīl mani.
  • Man ir vislabākie un foršākie draugi pasaulē.
  • Man nekā netrūkst-ir ko vilkt, ir ko ēst, ir jumts virs galvas, ir pat dators ar internetu, kas mani piemet pie tiem pāris procentiem, kas to var teikt par sevi-pasaules mērogā.
  • Man pat ir mājdzīvnieki par kuriem varu atļauties rūpēties. 
  • Un es varētu turpināt daudz un dikti...
Bet tomēr ir tā, ka nevaru justies laimīga. Pietrūkst tā laime sīkumos, kas tādam cilvēkam kā es ir ļoti svarīgi! Bieži pārņem tā baiļu sajūta, ka viss ir tik šausmīgi trausls, ka nākamajā brīdī pie mazākās kustības vai [ne]pateikta vārda tūlīt pat sabruks un vairs nebūs.
Ja jau man nesanāk šādi būt laimīgai, tad kāpēc mīļais Dieviņš mani radīja tādu, ar tādām jūtām, domāšanu un izskatu? Vai es tapu kādā Viņam nelabvēlīgā dienā? Negribas jau apstrīdēt Viņa darbu un Viņu pašu...bet es to nespēju izprast! Bet laikam jau neviens to nespēj! Esmu tādās kā krustcelēs, bet galīgi nelaikā!
Bet varbūt šis viss ir vienkārši mans egoisms un tieksme pēc perfektā, kas neeksistē! Gribas, lai viss ir pēc mana prāta un fantāzijām...tomēr saprotams, ka tā nekad un nekur nebūs!
Taču lai vai kā, savās nelaimēs nevajadzētu vainot citus, jo mēs paši dzīvojam savu dzīvi un pieļaujam visas kļūdas.
Varbūt šī ir kāda no manām lielajām kļūdām, kura man tagad ir jāsaprot un no kuras man tagad ir jāmācās!



_______________________________________________________________________________
Hoping for better times to come....SOON!
*Hope is the only universal liar who never loses his reputation for veracity.

1 komentārs:

  1. Mums katram ir savi laimes brīži un brīži, kad šķiet, ka mums ir pati nelaimīgā dzīvē pasaulē, nekas neizdodas tā kā vēlētos, viss brūk un drūp, un prātā iešaujas domā: "Kāpēc es? Kāpēc ar mani tā notiek?" Bet, patiesībā, viss ir mūsu attieksmē pret to, kas apkārt notiek. Visiem ir slikti un problēmas, bet, cik daudz tas mūs ietekmē, ir atkarīgs no tā, kā mēs uz šīm lietām paskatāmies. Ja tev iet grūti un ir iestājusies melnā strīpa, ar visām varītēm, kaut līdz asarām jācenšas sev iegalvot, ka tā tam ir jābūt, lai liktu ko saprast, iegūtu kādu pieredzi, kas vēlāk būs vajadzīga. Un tas neturpināsies mūžīgi, jo pēc lietainas dienas taču vienmēr uzspīd saule.
    Arī man (it īpaši pēdējo 2 gadu laikā) ir bijuši šādi brīži un ļooooooti bieži. Bet es dzīvoju ar domu, ka drīz viss beigsies. Tā tam vienkārši ir jābūt. Un, varbūt, tev šobrīd ir šāds posms, lai tu vēlāk varētu pa īstam novērtēt to, ko dzīve tev sniegs.
    Es ticu, ka ne velti mūsu dzīvē ienes daudz pārdzīvojumus. Viņa mūs vienkārši sagatavo kam lielam. :)

    *Ak šausmas, izklausījos pēc hipija, kurš kaut ko ir salietojies :D

    AtbildētDzēst