Kad cilvēks iemīlas, viņš nesaprot, kas ar viņu notiek- viņš kļūst greizsirdīgs, neatgriezeniski stulbs un vēl ātri nokaitināms.
Otrdienas vakars mainīja visu! Uzzināju to, ko es jau nojautu ilgāku laiku, bet tik un tā tas nemainīja to, ka man sāpēja. Un drausmīgi! Sīkumos negribas iedziļināties, bet runa iet par mīlestību un tās stiķiem un niķiem.
Pēdējās dienas pagāja tādā kā apmātībā, nevarēju ne normāli ēst, ne dzert, ne smieties.
Viena no priekšrocībām būt par meiteni ir tas, ka mēs mākam noslēpt savas emocijas, lai netiktu uzdoti lieki jautājumi.Un pēdējās dienās šo īpašību es biju pielietojusi pārāk daudz.
Cik ļoti es ar sevi lepojos trešdienas vakarā, tik pat ļoti es sevi ienīdu ceturtdienas rītā! Labi, ka tajā dienā nedevos uz skolu, bet gan bija iespēja braukt atpūsties un novērst domas, bet, protams, es ceļā neko citu nedarīju kā domāju par to un par to kā būs tālāk. Vairāk vai mazāk biju tuvu sabrukuma robežai. Liels pluss, ka tas nenotika, bija tam, ka nevienā brīdī nenācās būt vienai. Jo esmu tāds cilvēks, kas savas emocijas cenšas neizrādīt sabiedrībai un sēro vienatnē.
Un pašā vakarā es sapratu, ka biju pieļāvusi milzīgu kļūdu izdarot to, ko izdarīju trešdienas vakarā. Bet mana atruna-dzīvoju pirmo reizi un apjukums bija mana vakara vadmotīvs.
Visi man teica kā labāk darīt un kā nē, bet beigu beigās izvēli nācās darīt pašai un tagad pilnīgi un galīgi esmu pārliecināta, ka izdarīju pareizo izvēli. Tagad atkal viss ir kārtībā, jo izlēmu, ka iespēja izskaidroties jādod ir svarīgākajam cilvēkam šajā visā stāstā. [To īstenībā jau vajadzēja darīt pašā sākumā]. Un pēc šīs sarunas sapratu, ka pie vainas esam abi un labi, ka arī viņš to saprata. Tagad mēs varam drošāk un pārliecinošāk skatīties kopīgā nākotnē.
Dziesma, kas mani pavadīja šajās dienās:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru