Perfektākais neizdevies rīts!

Jāsāk ar to, ka nakti nebiju pavadījusi mājās. Jā, es-apzinīgais, pareizas, kārtīgais bla, bla,bla-cilvēks, darba dienā nebiju pa nakti mājās. Bet nedomājiet, ka es dzerstījos vai klaiņoju. Taču nē! Es biju savās "otrajās mājās", pie sava drauga.
Vakars bija patīkams, nakts [neskatoties uz to, ka nevarēju normāli pagulēt tai čīkstošajā gultā] arī bija jauka un pamosties viņa blakus-par to skaistākas sajūtas nav.
Taču drīz vien mūs noķēra realitāte un fakts, ka man vēl jāpaspēj nokļūt mājās un paņemt pekeles skolai. Tā nu līdz pēdējam brīdim izbaudot rītu kopā, es steigā cēlos un vēlos, lai sataisītos. Atverot āra durvis sejā iešļācās rīta svaigums, bet šoreiz kopā ar slapjumu, kas manas ausis "aplaimoja" visu nakti, sitot savas lāses pret palodzi. [Šis nu ir maziņš mīnusiņš guļot pie loga.] Lietus bija ieildzis jau kopš iepriekšējā vakara un vēl visu rītu nepameta debesis. Un tā nu sākās manas nedienas. Jau iepriekšējā vakarā mans vienīgais slapjuma atraidītājs tika sagrauts, saplēsts, nopostīts un izļurkāts. Tā nu tas nonāca tuvākajā atkritumu tvertnē. Un ar to arī pa galam bija mans vienīgais aizsargs no lietus. Labi, ka autobusa pieturā bija pajumte, kur patverties. Vismaz es tajā vakarā neizskatījos pēc pilnīgi slapja kranča. Jo mazliet tomēr sanāca salīt, izkāpjot no autobusa un ejot pie sava drauga. Vēl es varēju pabaudīt "jauko" mitrumu, kamēr mani atnāca ielaist iekšā. Tā nu es ar nu jau slapjām kājām un matiem tiku siltumā, kur nedaudz varēju atvilkt elpu un apsildīties. Cik nu ļoti garažā var apsildītioes! Un tad nu devāmies iekšā, kur es dabuju tējas krūzi, un man kā tējas nedzērājai jāatzīsts, ka šoreiz bija dzerama, pat garšīga. Dabuju arī kārtējo mīlestības un uzticības devu no šuneļa, nu īsti kas tas vairs par šuneli, jau līdz ciskai man. Bet nu Džīna ir viens vella foršs suns. Upss, nedaudz aizrāvos...
Bija domāts tikai par mana lietussarga likteni pastāstīt. Bet tad tālāk-tā nu es varēju doties uz pieturu, kurai nav pajumstes, bez lietussarga, jo arī manam vīrietim mājās nebija neviena lietussarga. Tad nu es pozitīvi domājot, ka autobuss tūlīt būs klāt samierinājos ar to, ka jāiet un jāstāv biki lietū. Iedevu buču uz atvadām un devos atkal mitrināties. Un tomēr sanāca mitrināties vairāk nekā domāju, jo noteiktajā lakā domātais autobuss nemaz neatnāca un arī nākamais neatnāca. Tā nu es varēju stāvēt kā šoreiz jau riktīgi slapjš krancis un laiks arī man skrēja prom. Sāka jau uzmākties stresiņš. Bet tad maziņš veiksmes stariņš tomār man uzsmaidīja un mana ilgā gaidīšana atmaksājās, atnāca autobuss, bet 10ais, un tas nozīmēja, ka man būs lieks apkārt ceļš ko iet, jo man vēl bija jāsavāc savas pekeles, un tas atkal nozīmēje, ka man vajadzēs lieki slapināt sevi. Izlecu no autobusa, ļāvu sevi slapināt lietum, paspēju vēl peļķē ielekt, kas tomēr nebija tik patīkami un jautri kā toreiz vasarā ar Kristīni. Ieskrēju mājās, man vēl bija 9 minūtes līdz stundas sākumam, un man līdz skolai parasti jāiet 10 minūtes. Beidzot arī dabuju sevi redzēt spogulī un WOW, vienvārdsakot SLAPJI! Atrī ļāvu ķemmei izskriet caur matiem un uzmaucu cepuri. Izšāvos ārā pa durvīm un metos uz skolu. Par laimi tur nonākdama sapratu, ka pārāk daudz neesmu nokavējusi. Problēmas man nedraud. Iegāju kabinetā un beidzot dabuju atvilkt elpu. Bet neskatoties uz visu man bija ļoti labs garastāvoklis. Vienīgais, kas man vēl dienas gaitā nedaudz uztraukumu piedeva bija tas, ka nejutos gluži vesela un satraucos par to, ka šodien sports, tāpēc izlēmu šodien nesportot, bet tas nemaz nebija problemātiski, jo beigās izrādījās, ka mums spots ir atrunāts un mēs varējām citas lietas darīt. Tā mūsu diena bija mazliet īsāka un es biju atkal kaut ko jaunu piedzīvojusi! Vienkārši perfektākais neizdevies rīts! :)

Music speaks what cannot be expressed.

Šie pāris muzikālie baudījumi man pēdējās dienās ir pildījuši manu sirsniņu un manas ausis ar pozitīvām emocijām!

1.


The Script-For the first time
Šiem foršajiem cilvēkiem ir tiešām izdevies radīt kārtējo skanīgo un patieso gabalu. Un šis nav pirmais muzikālais darinājums, kas viņiem ir izdevies. Tādi ir "Breakeven", "The man who can't be moved" un vēl daudzi citi gabali. Kādu laiku bija piemirsušies, bet priecājos, ka atkal atradu.
Ļoti patīk tas mesidžs, kas tiek pasniegts dziesmā, vārdi tiešām ir patiesi un attiecināmi uz katra cilvēka reālo dzīvi. Šāda lirika ir arī vislabākā, kas tiešām ir reāla un nāk no personīgās pieredzes un sirds. Pozitīvi pārsteidz arī video klips, kurš ir kā īsfilma. Šādi video man patīk visvairāk, kad tu vari klausīties fantastisku skaņdarbu un vēl pie tam noskatīties filmu. Tas ir, ja šo skaņdarbu vēro TV vai internetā, bet arī klausoties mp3 versiju ir tik pat patīkami to klausīties, tu pats vari izveidot filmu savā iztēlē un tas nemaz nav grūti, jo lirika tev visu pasaka priekšā!

2.


Ameerah-Sound of missing you (Tj's candlelight mix)
Patīk, protams, arī dziesmas parastā versija, bet šajam skaņdarbam tiešām iepatikās pats, pats sākums un mūzikas instrumentu pavadījums. Klavieres un vijole tiešām pielietotas neaprakstāmi skaistā veidā un miksējumā. Šis gabals vairāk domāts mierīgiem, romantiskiem, liriskiem vakariem vienatnē (vai arī divatā) sveču gaismā, bet tas neliedz to diendienā klausīties.

3.


Katy Perry-Teenage dream
Lūk, Keitijai ir izdevies parādīt sevi citā gaismā, vismaz manās acīs. Biju pieradusi pie viņas jautrajiem, aktīvajiem, krāsainajiem skaņdarbiem un video klipiem. Bet šis nu ir savādāks-dziesma mierīga un patīkama ausīm. Vārdi arī ir mierīgāki un romantiskāki. Un video. Video ir atturīgākās krāsās un mierīgāks, pieskaņots vārdiem. Patīk tas, ka viņa parāda savu mierīgo, nevainīgo pusi. Bez parūkām, izaicinošiem, acīs krītošiem tērpiem. Varu teikt-daudzpusīga māksliniece.

 Un kā pēdējais šodienas gabals- 


4.


Bruno Mars-Just the way you are
Nebiju domājusi, ka šī mākslinieka kāds gabals man iepatiksies. Bet re kā! Nau jau viņš slikts mākslinieks, bet Billionaire man neiepatikās.
Bet nu šis ir tiešām ļoooti skanīgs gabals un kompliments (un, tā teikt, arī padoms) meitenēm. Katra meitene, kura jūtas nedroša savā izskatā vai raksturā, ieklausoties šīs dziesmas vārdos varētu justies kaut nedaudz labāk. Man šī dziesma liek justies labāk. Ja man kāds šo dziesmu veltītu, es tiešām justos laimīga un novērtēta.


Tad nu lūk, šī ir mana mazā šī vakara un pēdējā laika pleiliste, nu vismaz daļiņa no tās. Četras skaistas, skanīgas, varbūt pat pamācošas dziesmas.
Lai labi klausās! :)

Noslēpums nav viltotā laimē!

Pēdējā laikā internetā uzrodas aizvien vairāk dažādu tekstu par laimi un par to, ka jābūt vienmēr laimīgiem, pozitīvam, laime ir sevī un bla, bla, bla!
Ja tā tiešām ir, tad man liekas, ka mana laime kkur baigi dziļi man ieperinājusies, jo kaut kā viņa negrib līst laukā! Un to "vienmēr jābūt laimīgam" padarīšanu arī esmu izmēģinājusi, bet kā izliekas es laikam kaut ko daru nepareizi vai arī man ir pārāk mazs gribasspēks [kas tiešām tā varētu būt!], jo es nespēju katru dienu būt laimīga un vienmēr izstarot pozitīvismu. Negribas kaut kā ticēt, ka tas vispār ir iespējams.
Varbūt šo rakstu ir iedvesmojuši mani pēdējo dienu notikumi un ar tiem saistītās sajūtas, bet neskatoties uz to domāju, ka būt laimīga  vienmēr nemaz nav tas labākais variants.
Vajag kādreiz arī paraudāt, jo asaras taču attīra dvēseli.
Vajag kādreiz arī paklaigāt, jo tas taču palīdz tikt vaļā no stresa.
Vajag kādreiz arī padusmoties, jo nav vērts vienmēr dzīvot melos un tēlot, ka tev viss patīk.
Vienkārši vajag reāli skatīties uz pasaulie, lietām un cilvēkiem. To dzīves dziļo domu var arī atrast caur reālu skatījumu uz visu, netikai pozitīvi domājot un jūtoties laimīgi.
Es tiešām esmu viens labs piemērs tam visam-neesmu tas pozitīvi domājošais laimes iemiesojums. Esmu pieredzējusi un jutusi pietiekami daudz sliktā un netikai tāpēc, ka pati tā gribu vai arī tāpēc, ka esmu nu jau pabijis tīnis. Bet tāpēc, ka dzīvē man ne vienmēr ir gājis viegli. Priekš sava vecuma varu teikt, ka esmu pieredzējusi pietiekami daudz un esmu norūdīta. Un vai tāpēc man dzīvē ir pagājušas iespējas gar degunu! Nē! Tieši dēļ visa šī spēju saprast to dzīves dziļo domu un jēgu. Protams, bieži esmu priecīga un pozitīva, jo raksturs man tāds, bet tas, ko es te cenšos izmurgot ir tas, ka laimīgam un pozitīvam vienmēr būt nav jēgas. Kādu laiku tas varētu iet labi, bet ko tālāk? Vai tie cilvēk spēs novērtēt tos patiesās laimes brīžus? Es teiktu, ka nē! Vienmēr pozitīvo un laimīgo cilvēku laime, manuprāt, ar laiku kļūst viltota. Tā vairs nav patiesa un tīra.

Bet, protams, katrs pats var izvēlēties savu skatījumu uz dzīvi! :)

Nekad un nemūžam!

"Nemūžam nepiedošu!" - skarbi vārdi, vai ne? It sevišķi, ja tie tiek teikti Tev.

Cik atceros, man neviens tā nekad nav teicis, bet esmu dzirdējusi citus sakām.... Dusmās, aizvainojumā, sāpēs - vai tiešām no sirds? Nē! Patiesībā piedodu labprāt, varbūt tādēļ, ka pašai ir ticis daudz piedots. Tomēr ir lietas, kas nenākas tik viegli. Tikai tad es nesaku: "Nemūžam tev nepiedošu!" - tad gribas slēpties aiz vienaldzības maskas.

Reizēm liekas - man pret to otru nekas nav, bet izrādās - lielā lauska ir izņemta, bet mazās vēl palikušas. Piedošana ir process. Vispirms izdusmoties, izsērot, izdzīvot aizvainojumu, pēc tam - saskatīt otru un vēlēties dāvāt viņam piedošanu, pat ja viņš to nelūdz.

Manuprāt, piedošana ir kā parāda norakstīšana. Vai aizmirstu? Nē, neaizmirstu... Bet atmiņas nekļūst par iemeslu, lai apzīmogotu šo cilvēku uz mūžu ar "VAINĪGS".

Vienkārši - nevajag gaidīt no cilvēkiem pārāk daudz. Un ne jau ieņemt tādu cietēja pozu: "ak, visi jau tik slikti, ne uz vienu nevar paļauties", bet gan atcerēties, ka patiesībā ir maz cilvēku, kas otram apzināti dara pāri


Lai to saprastu, ir jāspēj redzēt tālāk par savu aizvainojumu, tālāk par sevi, ieraudzīt otrā tādu pašu ievainotu cilvēku, kāds esi pats. Esmu dzirdējusi cilvēkus sakām: es nevaru piedot, jo viņš man nelūdz piedošanu, bet, manuprāt, piedošana pirmām kārtām ir apzināts gribas lēmums - tā ir izvēle. Tās nav tikai sajūtas. Es izvēlos piedot. Jā, tas ir grūti un manī ir dusmas, bet es negribu nēsāt tās sev līdzi kā akmeņu maisu un negribu dzīvot pagātnē... Tomēr piedot nenozīmē ļaut, lai otrs turpina netaisnības, - piedod, bet neesi rotaļlieta otra rokās.

Piedot nozīmē būt brīvam un pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir: jā, arī vāji, netaisnīgi un cūcīgi. Zinu, par ko runāju, jo esmu izvēlējusies piedot ļoti, ļoti daudz, daudz vairāk nekā tikai nozagtas lietas - arī to, ko citi nepiedod nekad. Šī piedošana joprojām ir procesā. Bet piedošana atbrīvo mīlestību, un mīlestība patiešām spēj mainīt pasauli!

[no .R.-Sarmules d.]

 Tā pa tēmai:

Pirmdiena! Viss tikai sākas!

Piecēlos ar domu, ka girbu gulēt! Protmas! Jo sācies taču laiks, kad gulēšana kļuvusi mazsvarīga.
Šis ir arī laiks, kad vien ar grūtībām ir iespēja tikt vaļā no mācībām un skolas. Tas nekas, ka pēc 8ām skolā nosēdētām stundām tev jau galva kūp, tev tik un tā ir jāņem klades, burtnīcas un grāmatas un atkal jāver tās vaļā, lai izpildītu mājasdarbus, kas arī nav tie vienkāršākie, un, protmas, tieši šādi piemēri stundā nav ņemti! [Paldies skolotāj, paldies!]
Nespēju vēl pieslēgties skolai! 
Atkal gribas visus tos foršos vasars piedzīvojumus un mierīgos, izgulētos rītus, bez stresa, bez steigas, ar viņu!  
Lai gan viena pozitīva lieta tam tomēr arī ir-šonedēļ Latvijā atgriežas viens no brāļiem. Tas, kurš bija Grieķijā. Kaut kā jau tomēr pietrūka viņš! Un arī fotoaparāts atgriezīsies pie manis! Tā nu tiešām ir prieka ziņa.  
Nē, ir arī vēl viena pozitīva ziņa, bet tā ir tālejošākā-šis ir pēdējais gads. Pēdējais gads, kad mēs mācāmies kā zvēri un rakstām kontroldarbus tajās mācībās, kuras mums nākotnē nu nekādi nevajadzēs. It kā jau šī doma nomierina, bet sēžot te šajā brīdī tomēr ir stresiņš, jo viss tak tikai tikko ir sācies! Un liekas, ka izlaidums ir tīīīīk tāāāālu!

Bet šobrīd,ka beidzot grāmatas, klades un burtnīcas ir aizvērtas-pievērsīšos citām lietām!  

Jaukākam vakaram, te jums dīvains skaņdarbs ar savu video!

Greizā sirds!

Šīs vairāk būs manas pārdomas par greizsirdību! Par to cik greizsirdīga esmu es, kā es skatos uz greizsirdību un par to kā turēties tai pretī!

Pēc būtības neesmu greizsirdīgs cilvēks. Es spēju sniegt pietiekami lielu uzticības devu.

Vai nebūt ļoti greizsirdīgam ir labi? 
Ko lai saka-veselīga greizsirdības deva nevienam nenāk par ļaunu.
Domāju, ka cilvēks jūtas novērtēts un saprot, ka kaut ko nozīmē otram cilvēkam, ja šis otrais cilvēks izrāda šo veselīgo greizsirdības daudzumu.

Būtībā jau greizsirdība ir tikai zaudēšanas baiļu atspoguļojums.

Tas nav slikti, ja cilvēks kādam ir pieķēries un nevēlas viņu zaudēt. Otram cilvēkam tas jānovērtē!


Domāju, ka es jau nu noteikti neesmu maniakāli greizsirdīga.
Man arī šādi cilvēki nepatīk.
Ar savu pārmērīgo greizsirdību šīe cilvēki viegli var sabojāt savas attiecības. Nespēju saprast kā var savu otro pusīti uzskatīt par savu īpašumu, uzraudzīt katru viņa soli un neļaut dzīvot netikai attiecībām, bet arī sev. Katram ir vajadzīga sava privātā, personīgā dzīve un brīži sev.


Bet... varbūt arī par maz greizsirdības var nākt par sliktu attiecībām. Otrs cilvēks var domāt, ka šajai personai viņš ir vienaldzīgs un viņu attiecības ir meli, ka šis cilvēks tikai tā pat ir kopā ar otru cilvēku, jo, piemēram, viņam vienam ir garlaicīgi utt.


Atrisinājums:
Vienmēr "propagandēju" to, ka savrīgākais attiecībās ir komunikācija. Abiem cilvēkiem vajag runāt-atklāti un daudz-lai attiecības būtu stabilas un ilgstošas.
Par greizsirdību arī runāt ir vēlams, tā var uzzināt kā uz to visu skatās otrā persona.
Runāju no personīgās pieredzes!

*Viņa neprasa daudz...tikai visu!

*Viņai nevajag, lai tu viņu aizved uz restorānu. Pietiks ar peļķi lietus laikā, ja vien jūs abi būsiet kopā.

*Viņai patīk, ja viņu noskūpsta tad, kad viņa tev neatlaidīgi cenšas kaut ko pastāstīt.

*Viņai nav vajadzīgas dārgas dāvanas. Pietiks kaut vai ar saujiņu smilšu, tikai lai tā būtu tikai un vienīgi viņai, un no sirds.

*Viņai nevajag, lai tu raksti viņai dzejoļus, dziesmas. Pietiks, ja kaut vienreiz dienā pateiksi, cik viņa ir skaista un ko viņa tev nozīmē.

*Ejot saulainā dienā pa ielu, pasaki, ka tas baltais, lielais mākonis debesīs šodien ir tieši priekš viņas. Tici man, neviens nekad nebūs uzdāvinājis viņai mākoni.

*Ja esi nogrēkojies un viņa ir dusmīga, ar viņas mīļākās krāsas krītiņiem zem viņas istabas loga uzraksti ''Piedod, mīļā!''

*Aizsūti viņai sms ar dziesmas nosaukumu, kuras vārdos aprakstīts, ko viņa tev nozīmē...

*Moki, kutini, kod, turi viņu, ja viņa ''slikti uzvedas''...

*Uzaicini viņu uz deju ielas vidū, naktī. Viņa to atcerēsies vienmēr.

*Ierodies neaicināts, ar viņas mīļāko ziedu rokās...

*Atgādini, cik ļoti tev viņa patīk tik bieži, cik vien iespējams... Un tas padarīs viņu vēl laimīgāku..

 

No 0:47 sākas labākās vietas

"Emocionālās" eSeMeS!

Ik dienu mēs katrs saņemam kādu īsziņu no sev tuviem vai ne tik tuviem cilvēkiem. Teksti ir visdažādākie, ar un bez smaidiņiem. Tas viss ir tik virtuāli un nepersonīgi, ka dažkārt ir grūti saprast kādas emocijas rakstītājs grib tev pasniegt. Vienu dienu šī persona raksta tev ziņu, liekot kādu smaidiņu aiz katra teikuma, bet citā dienā smaidiņu īsziņā nav kā sniegs vasarā. Un šajās dienās, kad nav šo smaidiņu, tu prāto vai šī persona ir uz tevi apvainojusies, vai ļoti aizņemta, vai arī sazin kas vēl viņai noticis. Sevišķi smagi tas ir, ja tu esi pieradis pie šīs personas emociju pildītajām īsziņām. Bet kāpēc tā ir? Kāpēc cilvēki uzreiz sāk uztraukties, ja kaut mazākais sīkums nav kā ierasts? Varu mēģināt atbildēt uz šo jautājumu, bet nesolu, ka šī atbilde jums patiks! Mēs visi esam tik ļoti pieraduši pie visas, kas mums apkārt, ka kļūstam tik egoistiski un nespējam pieņemt, ja kāds vai kaut kas mainās. Mēs uzreiz apvainojamies, dusmojamies vai krītam panikā, jo viss nenotiek kā ierasts, viss nenotiek kā mēs to gribam.

Šajos ļoti attīstītās tehnoloģijas laikos mums visiem vajadzētu vairāk piedomāt pie personiskās saiknes vienam starp otru!