Pēc būtības neesmu greizsirdīgs cilvēks. Es spēju sniegt pietiekami lielu uzticības devu.Vai nebūt ļoti greizsirdīgam ir labi?
Ko lai saka-veselīga greizsirdības deva nevienam nenāk par ļaunu.
Domāju, ka cilvēks jūtas novērtēts un saprot, ka kaut ko nozīmē otram cilvēkam, ja šis otrais cilvēks izrāda šo veselīgo greizsirdības daudzumu.
Būtībā jau greizsirdība ir tikai zaudēšanas baiļu atspoguļojums.Tas nav slikti, ja cilvēks kādam ir pieķēries un nevēlas viņu zaudēt. Otram cilvēkam tas jānovērtē!
Domāju, ka es jau nu noteikti neesmu maniakāli greizsirdīga.
Man arī šādi cilvēki nepatīk.
Ar savu pārmērīgo greizsirdību šīe cilvēki viegli var sabojāt savas attiecības. Nespēju saprast kā var savu otro pusīti uzskatīt par savu īpašumu, uzraudzīt katru viņa soli un neļaut dzīvot netikai attiecībām, bet arī sev. Katram ir vajadzīga sava privātā, personīgā dzīve un brīži sev.
Bet... varbūt arī par maz greizsirdības var nākt par sliktu attiecībām. Otrs cilvēks var domāt, ka šajai personai viņš ir vienaldzīgs un viņu attiecības ir meli, ka šis cilvēks tikai tā pat ir kopā ar otru cilvēku, jo, piemēram, viņam vienam ir garlaicīgi utt.
Atrisinājums:
Vienmēr "propagandēju" to, ka savrīgākais attiecībās ir komunikācija. Abiem cilvēkiem vajag runāt-atklāti un daudz-lai attiecības būtu stabilas un ilgstošas.
Par greizsirdību arī runāt ir vēlams, tā var uzzināt kā uz to visu skatās otrā persona.
Runāju no personīgās pieredzes!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru