Ja tā tiešām ir, tad man liekas, ka mana laime kkur baigi dziļi man ieperinājusies, jo kaut kā viņa negrib līst laukā! Un to "vienmēr jābūt laimīgam" padarīšanu arī esmu izmēģinājusi, bet kā izliekas es laikam kaut ko daru nepareizi vai arī man ir pārāk mazs gribasspēks [kas tiešām tā varētu būt!], jo es nespēju katru dienu būt laimīga un vienmēr izstarot pozitīvismu. Negribas kaut kā ticēt, ka tas vispār ir iespējams.
Varbūt šo rakstu ir iedvesmojuši mani pēdējo dienu notikumi un ar tiem saistītās sajūtas, bet neskatoties uz to domāju, ka būt laimīga vienmēr nemaz nav tas labākais variants.
Vajag kādreiz arī paraudāt, jo asaras taču attīra dvēseli.
Vajag kādreiz arī paklaigāt, jo tas taču palīdz tikt vaļā no stresa.
Vajag kādreiz arī padusmoties, jo nav vērts vienmēr dzīvot melos un tēlot, ka tev viss patīk.
Vienkārši vajag reāli skatīties uz pasaulie, lietām un cilvēkiem. To dzīves dziļo domu var arī atrast caur reālu skatījumu uz visu, netikai pozitīvi domājot un jūtoties laimīgi.
Es tiešām esmu viens labs piemērs tam visam-neesmu tas pozitīvi domājošais laimes iemiesojums. Esmu pieredzējusi un jutusi pietiekami daudz sliktā un netikai tāpēc, ka pati tā gribu vai arī tāpēc, ka esmu nu jau pabijis tīnis. Bet tāpēc, ka dzīvē man ne vienmēr ir gājis viegli. Priekš sava vecuma varu teikt, ka esmu pieredzējusi pietiekami daudz un esmu norūdīta. Un vai tāpēc man dzīvē ir pagājušas iespējas gar degunu! Nē! Tieši dēļ visa šī spēju saprast to dzīves dziļo domu un jēgu. Protams, bieži esmu priecīga un pozitīva, jo raksturs man tāds, bet tas, ko es te cenšos izmurgot ir tas, ka laimīgam un pozitīvam vienmēr būt nav jēgas. Kādu laiku tas varētu iet labi, bet ko tālāk? Vai tie cilvēk spēs novērtēt tos patiesās laimes brīžus? Es teiktu, ka nē! Vienmēr pozitīvo un laimīgo cilvēku laime, manuprāt, ar laiku kļūst viltota. Tā vairs nav patiesa un tīra.
Bet, protams, katrs pats var izvēlēties savu skatījumu uz dzīvi! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru