Vakars bija patīkams, nakts [neskatoties uz to, ka nevarēju normāli pagulēt tai čīkstošajā gultā] arī bija jauka un pamosties viņa blakus-par to skaistākas sajūtas nav.
Taču drīz vien mūs noķēra realitāte un fakts, ka man vēl jāpaspēj nokļūt mājās un paņemt pekeles skolai. Tā nu līdz pēdējam brīdim izbaudot rītu kopā, es steigā cēlos un vēlos, lai sataisītos. Atverot āra durvis sejā iešļācās rīta svaigums, bet šoreiz kopā ar slapjumu, kas manas ausis "aplaimoja" visu nakti, sitot savas lāses pret palodzi. [Šis nu ir maziņš mīnusiņš guļot pie loga.] Lietus bija ieildzis jau kopš iepriekšējā vakara un vēl visu rītu nepameta debesis. Un tā nu sākās manas nedienas. Jau iepriekšējā vakarā mans vienīgais slapjuma atraidītājs tika sagrauts, saplēsts, nopostīts un izļurkāts. Tā nu tas nonāca tuvākajā atkritumu tvertnē. Un ar to arī pa galam bija mans vienīgais aizsargs no lietus. Labi, ka autobusa pieturā bija pajumte, kur patverties. Vismaz es tajā vakarā neizskatījos pēc pilnīgi slapja kranča. Jo mazliet tomēr sanāca salīt, izkāpjot no autobusa un ejot pie sava drauga. Vēl es varēju pabaudīt "jauko" mitrumu, kamēr mani atnāca ielaist iekšā. Tā nu es ar nu jau slapjām kājām un matiem tiku siltumā, kur nedaudz varēju atvilkt elpu un apsildīties. Cik nu ļoti garažā var apsildītioes! Un tad nu devāmies iekšā, kur es dabuju tējas krūzi, un man kā tējas nedzērājai jāatzīsts, ka šoreiz bija dzerama, pat garšīga. Dabuju arī kārtējo mīlestības un uzticības devu no šuneļa, nu īsti kas tas vairs par šuneli, jau līdz ciskai man. Bet nu Džīna ir viens vella foršs suns. Upss, nedaudz aizrāvos...
Bija domāts tikai par mana lietussarga likteni pastāstīt. Bet tad tālāk-tā nu es varēju doties uz pieturu, kurai nav pajumstes, bez lietussarga, jo arī manam vīrietim mājās nebija neviena lietussarga. Tad nu es pozitīvi domājot, ka autobuss tūlīt būs klāt samierinājos ar to, ka jāiet un jāstāv biki lietū. Iedevu buču uz atvadām un devos atkal mitrināties. Un tomēr sanāca mitrināties vairāk nekā domāju, jo noteiktajā lakā domātais autobuss nemaz neatnāca un arī nākamais neatnāca. Tā nu es varēju stāvēt kā šoreiz jau riktīgi slapjš krancis un laiks arī man skrēja prom. Sāka jau uzmākties stresiņš. Bet tad maziņš veiksmes stariņš tomār man uzsmaidīja un mana ilgā gaidīšana atmaksājās, atnāca autobuss, bet 10ais, un tas nozīmēja, ka man būs lieks apkārt ceļš ko iet, jo man vēl bija jāsavāc savas pekeles, un tas atkal nozīmēje, ka man vajadzēs lieki slapināt sevi. Izlecu no autobusa, ļāvu sevi slapināt lietum, paspēju vēl peļķē ielekt, kas tomēr nebija tik patīkami un jautri kā toreiz vasarā ar Kristīni. Ieskrēju mājās, man vēl bija 9 minūtes līdz stundas sākumam, un man līdz skolai parasti jāiet 10 minūtes. Beidzot arī dabuju sevi redzēt spogulī un WOW, vienvārdsakot SLAPJI! Atrī ļāvu ķemmei izskriet caur matiem un uzmaucu cepuri. Izšāvos ārā pa durvīm un metos uz skolu. Par laimi tur nonākdama sapratu, ka pārāk daudz neesmu nokavējusi. Problēmas man nedraud. Iegāju kabinetā un beidzot dabuju atvilkt elpu. Bet neskatoties uz visu man bija ļoti labs garastāvoklis. Vienīgais, kas man vēl dienas gaitā nedaudz uztraukumu piedeva bija tas, ka nejutos gluži vesela un satraucos par to, ka šodien sports, tāpēc izlēmu šodien nesportot, bet tas nemaz nebija problemātiski, jo beigās izrādījās, ka mums spots ir atrunāts un mēs varējām citas lietas darīt. Tā mūsu diena bija mazliet īsāka un es biju atkal kaut ko jaunu piedzīvojusi! Vienkārši perfektākais neizdevies rīts! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru