Jūtas ir katra cilvēka personīgs īpašums, neatkarīgi no tā, vai tās ir labas vai sliktas. Katra cilvēka jūtas ir viņa paša atbildība. Ja kādam ir skumjas vai prieki, tad katrs pats zina tam iemeslus un nes par to atbildību. Nav pareizi, ja uzņemamies atbildību par citu cilvēku jūtām. Piemēram: Es darīju to un to tikai tāpēc, ka citādi mani draugi par to dusmotos.
Katram pašam ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Ja kāds uzņemas atbildību par citu cilvēku jūtām, tad viņš vairs nevar pieņemt lēmumu par to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Ja sākam visiem izpatikt, tad zūd izvēle pašiem pieņemt pareizus lēmumus.
Ja jūtamies atbildīgi par citu cilvēku nepatiku, tad nevaram veiksmīgi veidot paši savu dzīvi. Līdz ar to ļaujam citiem kontrolēt savu dzīvi pēc viņu vērtējuma, nevis pēc savējā.
Ja DIEVA Dēls būtu centies visiem izpatikt un tā padarīt visus laimīgus, tad garīga jaunpiedzimšana nebūtu iespējama. Principā, ja kāds uz mums dusmojas, tad tas nozīmē, ka sākam, vai esam iemācījušies pateikt ļaunumam „Nē”. Tā ir pretošanās varmācībai. Ja citiem, vai tuviniekiem nepatīk lēmumi, kurus es esmu pieņēmis, jo tā saka RADĪTĀJS, tad tas nozīmē, ka sāku vai jau esmu kļuvis pieaudzis un pastāvīgs cilvēks.
„Svētīgi Jūs Esiet, kad ir cilvēki, kuri Jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo Jūsu vārdu visa RADĪTĀJA un Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties viņā Dienā un dejojiet, jo Jūsu alga ir liela Tēvmājās, jo to pašu viņu tēvi ir darījuši Praviešiem...”
Ja ir cilvēki kuri mūs ienīst par to, ka esam līdzjūtīgi, piedāvājot piedošanu un DIEVA Patiesību, tad varam būt droši, ka Esam uz pareizā ceļa. Ja savukārt uzņemamies atbildību par citu cilvēku nostāju un jūtām, tad esam ieņēmuši vietu ļaunuma pusē.
DIEVA Dēls sacīja, ka nav nācis atnest mieru, bet zobenu. Šķelšanos ģimenē izraisa ne tikai tas, ja kāds nolemj paklausīt DIEVA likumiem un Dēla Liecībām, bet cēloņi ir daudz dziļāki.
Piemēram: vīram ir jāatstāj vecāki un jāpieķeras savai sievai. Dēlam ir jākļūst pieaugušam. Ja dēls uzņemas atbildību par tēvmājām un vecāku vēlmēm, tad nevar kļūt patstāvīgs. DIEVS liek runāt un darboties saskaņā ar Patiesību. Kas nestrādā, tam nebūs ēst, saka RADĪTĀJS. Vecākiem nav pienākums savus bērnus ēdināt un aprūpēt līdz 60..., kā to viens otrs vēlas.
Daudz valdonīgas personības uzskata, ka ir tiesīgas valdīt pār citiem, izrādot dusmas vai skumjas. Mums vienmēr vajadzētu būt iejūtīgiem pret līdzcilvēku jūtām, ko izraisa mūsu izvēle, bet nevajag uzņemties atbildību par to, kā viņi šai sakarībā jūtas. Uzņemties atbildību par kāda citu jūtām ir visneiejūtīgākā rīcība. Katram pašam ir jāizvērtē sava neapmierinātība, vilšanās un jāuzņemas par to atbildība. Neviens no mums nespēj iegūt visu ko vēlamies.
Ja sieva dusmojas, ka nespēj no vīra dabūt visu ko vēlas, bet vīrs jūtas atbildīgs par viņas dusmām, tad nekad nevarēs veidot ar sievu godīgas un atklātas attiecības un otrādi. Var jau ar savu muti nemitīgi piekrist visām iegribām un vēlmēm, bet ar savu rīcību nekad tās visas nespēs izpildīt un tā rodas konflikta situācija. Ir jābūt godīgam un jāpasaka „nē”, kad nav reālas iepējas to īstenot dzīvē. Uzņemoties atbildību par otra jūtām un laimi zūd brīvības sajūta, rodās vainas apziņa un tā jau ir verdzība. Ir jābūt pilnīgai skaidrībai par to, kurš par ko ir atbildīgs.
Ikvienam ir jābūt atbildīgam par savu rīcību citu cilvēku priekšā, bet nav jābūt atbildīgam par viņu jūtām. Uzņemoties atbildību par savām jūtām ikviens var atrisināt jebkuru grūtu situāciju.
Atbildība par jūtu atrisināšanu gulstas uz to cilvēku, kurš piedzīvo šīs jūtas.Uldis Priede
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru