Breakingpoint*

Man tika atgādināts, ka šeit kādu laiku nekas jauns nav parādījies. Nu jā, bet varu tikai teikt, ka nav bijusi iedvesma neko rakstīt. Palasot vecos bloga ierakstus, saprotu cik labi mācēju izteikties, bet šobrīd uzradusies tāda kā blokāde. Nespēju neko sakarīgu uzrakstīt, lai gan tēmas ir pār pārēm. Laika arī it kā neatliek daudz, jo ir jau maijs, tūlīt sāksies eksāmeni, skola paņem daudz no manis un vēl privātā dzīve iejaucas pa vidu.

Trakums, bet vasara tiek šogad gaidīta vairāk kā jebkad, jo šovasar būs bez maz vai viss - sāksies jauna dzīve, vairs nebūšu skolniece, bet gan studente, darbs jau arī nodrošināts, kurš priekš manis ir kā radīts, jo uz to jādodas tikai 2 x nedēļā. Un neko grūtu tas nepieprasa. Zinu, ka būs piedzīvojumi, ballītes, jaunas iepazīšanās, skumjas atvadas, bet draudzība vienmēr būs. Un arī attiecību stāvoklis šobrīd ir pa prātam, jo negribas nekādus ierobežojumus vasarā. Protams, ja uzradīsies kāds, nestumšu prom, bet ir labi kā ir. Ir arī tā, ka pagaidām nezinu ko gribu, jo pagātne un tagadne vēl mijas kopā.

Vai tas tomēr nav bēdīgi, ja nevēlama pagātne maisās tagadnei pa kājām un traucē uzsākt jaunu, labāku nākotni. It kā visas zīmes liecina par to, ka vajadzētu šo dzīves nodaļu slēgt, nobāzt TOP SEACRET failu tālākajā nostūrī  un neļaut tām emocijām vairs izlauzties, bet visām šīm daudzajām zīmēm pretī stājas viena vienīga lieta, kas tomēr ir par visu spēcīgāka un tā ir SIRDS. Sakiet ko gribat, bet man viņa ir īpaši jūtīga, dīvainai, jo nespēj un laikam arī negrib palaist kaut ko, kas sen jau sevi izsmēlis un beidzies.

Bet lai vai kā, neļaušu tam bojāt savu garastāvokli, jo pēdējā laikā tomēr noticis tik daudz labu lietu. Dažam tās varētu likties mazsvarīgas, bet man tās nozīmē daudz. Tas ir tik skaisti, ai! "Liepājas lauvas" ieguva bronzas medaļas LBL čempionātā, tas ir tiešām neaprakstāmi forši, tās visas emocijas un piedzīvotais. Man kā basketbola fanei tas ir kaut kas neaizvietojams. Puikas, MALAČI! Beidzot arī tika novērtēta mana darbība, popularizējot Liepājas vārdu Latvijā. Tas bija liels pagodinājums. Ūnunun, vakar beidzot jutos tā pa īstam vajadzīga. "Labs darbs, kas padarīts", lai arī liekas nekas iespaidīgs, bet tomēr sajūtas ir pozitīvas.

Vienmēr gribas nobeigt ar kaut ko zīmīgu, taču šoreiz šīs dziesmas vārdi ir pietiekami zīmīgi:

NO means NO*

"Nē" ir ļoti spēcīgs vārds, kurš lielākajai daļai liek saprast, ka turpināt, runāt vai darīt vairs nav vērts. Tas īsi un kodolīgi parāda cilvēka attieksmi, bez liekām piebildēm, taču ne visi to tā uzreiz saprot. Ir cilvēki, kuri pie šī vārda neapstājas, viņi grib pierādīt, ka var labāk, ka var tālāk, ka var vairāk. Bieži tas arī izdodas, bet ir arī gadījumi, kad aplauzies būs vēl lielāks. Taču vajag domāt pozitīvi un neapstāties pie šīs atkārtotās neveiksmes.




Bet stāsts būs par to kā man nācās būt tai ļaunajai, kas saka NĒ un daudz šajā mazajā, mazajā laika posmiņā. Bet cilvēks tik un tā nepadevās un palika pozitīvs, lai gan mani tas šajā gaījumā biedēja.
Tad nu tas atgadījās sestdienas pēcpusdienā, kad man bija jādodas svinēt foršas dūdas dzimšanas dienu. Līdz ballītes vietai nācās braukt ar autobusu, tad nu es devos uz autoostu, tur ierados pirmā. Piesēdu, lai izdarītu savas ģēles, ausīs skanēja mūzika. Pēkšņi man pār seju pārgāja ēna, pacēlu galvu, redzu, tur kāds jauns vīrietis runā ar mani, es izņemu austiņas, dzirdu, ka viņš man saka: "Labdien!". Es, laipna būdama, saku to pašu atpakaļ. Bet ar to viss nebeidzas. Šis vīrietis jautā vai drīkst man blakus apsēsties, es saku: "NĒ", jo viņš mani tā kā mazliet biedē. Viņš turpina ar to, ka gribot iepazīties, taču es atkal atbildu ar izteiktu "NĒ!". Labi, pirmajam brīdim miers. Taču viņš nepadodas, nāk atpakaļ, uzdodot vēl jautājumus, uz kuriem es vēl izteiktāk atbildu ar "NĒ". Par laimi tajā brīdī nāk viena no foršajām dūdām gluži kā glābēja! Izstāstu viņai savu bēdu, bet nu jau mierīga. Dodamies iekšā painteresēties par biļetēm, apstājamies, lai nopētītu kādu plakātu par svētkiem Skrundā. Atkal ienāk viņš, šoreiz mums abām uzdodams jautājumus, uz kuriem mēs atkal izteikti attriecām "NĒ"! Paveicās ar to, ka parādījās vēl no mūsu kompānijas cilvēki. Tad nu atnāca mūsu autobuss, iekāpām, apsēdāmies, sākām braukt. Redzu, paskrien garām tas pats džekiņš, sabīstos, turpinam braukt, redzu šis māj. Tas bija uzjautrinoši.
Džekiņš izskatījās tāds mazliet traucēts, tas, protams, nav labi, bet ko padarīsi. Tomēr jauzteic arī viņa neatlaidība un cenšanās.