Just say nothing*

Ir brīži, kad uznāk tā, ka neko negribas un vienkārši nevar - ne padomāt, ne kādam izkratīt savu sirdi, neko. Vienalga vai tu esi dziļā mežā un stāsti to sev un apkārt esošajiem kokiem, zvēriem un klusumam, vai arī esi lielā, lielā pūlī, tevī klausītos kaut tūkstošiem cilvēku, bet tu vienkārši nevari ļaut vaļu vārdiem un izrādīt tā teikt verbālo caureju, lai arī varbūt tu to ļoti gribētu. Ir jāsamierinās, ka ne vienmēr prāts, sirds un runas orgāns sastrādāsies. Šī ir viena no tām reizēm, tāpēc padalīšos ar jums vienā dziesmā.
Ļoti patīk, kaut arī saprotu mazāk nekā pusi no tā, kas tiek dziedāts.

This goes out to my girls*

Vai atceries kā bērnībā tu piegāji pie kāda pavisam sveša bērna, vienalga kāds viņš bija, un viņš uzreiz kļuva par tavu vienīgo labāko draugu. Jūs bijāt tikai divi, neviens cits labāks jums nebija.Vai tas nebija jauki?!

Tagad man liekas, ka tā vairs ir tikai klišeja, ka cilvēkam var būt tikai viens labākais draugs. Man viņas ir vairākas. Un visas viņas man ir labākās, katra savā veidā. Katra no viņām pazīst mani savādāk, katrai no viņām es varu uzticēt savu sirdi. Vienalga kādi laiki, vienalga kādi notikumi, zinu, ka vienmēr kāda no viņām būs pieejama un gatava mani uzklausīt. Tā pat kā esmu priekš viņām visām. Dievam mūžam pateikšos, ka katra no viņām ir ienākusi manā dzīvē un papildinājusi to ar tik daudz skaistām emocijām, piedzīvojumiem, sarunām un kopā pavadīto laiku.

Visas manas meitenes, ES JŪS MĪLU NO VISAS SIRDS. PALDIES, KA MAN ESAT! :)