Atvadas! Man tas pietrūks?

Beidzot tas viss ir aiz muguras. 12 gadi skolas solā atsēdēti, pēdējie eksāmeni nolikti un izlaidums aiz muguras. Sajūtas dažādas - saviļņojums, prieks, bēdas, apmierinājums. Nācās atvadīties no foršiem cilvēkiem, no labiem skolotājiem un ierastajām telpām, bet tomēr ne viss, kas tur bija un tika piedzīvots pietrūks.

Lai arī visi bijām kā vien liela klase ar vienu skolotāju, tomēr nevarēja iztikt bez saviem stiķiem un niķiem.
Bieži vien dalījāmies divās frontēs - aktīvie un pasīvie. Protams, tie kuri mazākumā, tātad mēs, bija pasīvie, kas neko negribēja darīt, nekur negribēja piedalīties, kuru idejas bija nevajadzīgas. Ar to mēs iemācījāmies sadzīvot. Lai jau citi domā ko grib, viņi to tā pat domās. Taču uz beigām jau ļoti labi varēja redzēt, ka mēs tomēr esam tie autsaideri, tie, kurus neņem par pilnu, nācās bieži būt pašiem par sevi. Lai arī tika teikts, ka tā nav, tomēr varēja redzēt netiešu puses izvēlēšanos no konkrētiem cilvēkiem. Beigās jau vairs nebija nekāda prieka nevienu no pasākumiem domāt, jo vienmēr tikām pielīdzināt, salīdzināti un protams, tie, kam resursu vairāk, tiem arī viss būs labāk. Taču tie paši cilvēki, kas teikuši, ka salīdzināt nedrīkst, tomēr to dara.

Bet nu ko tur daudz, tas viss aiz muguras. Mēs esam pārdzīvošu to karu, kas tiek saukts par 12 gadiem skolā.
Jāsaka ardievas [ar lielāko prieku] negodībai, iekšējai diskriminācijai, sava veida naidam, konkurencei un visiem šiem pigoriem! Bet tai pašā laikā atrdievas lieliskiem skolotāju padomiem un atbalstam, mammai vienmēr blakus esam, superīgam kolektīvam, ļoti mājīgām telpām un beidzot skaistajai skolas fasādei!

Lai vai kā, par spīti visam ardievas kolosāliem gadiem!

The dark side*

Iepazīstoties ar cilvēku, protams, vienmēr acīs krīt tās labās īpašības. Tie labie darbiņi, kas tiek darīti. Un tie labie vārdi, kas tiek teikti. Tikai retākajā brīdī cilvēki spēs pamanīt, ka tomēr katram ir arī sava tumšā puse, gribam mēs to vai nē. Taču ir arī tā, ja mēs sākumā jau uzzinām par šo tumšo pusi, mums tik un tā ir grūti tam noticēt, līdz kamēr paši to nepieredzam. Mēs aiztaisām acis uz patiesību un noticam tam vienam cilvēkam, jo viņš taču ir parādījis, ka tomēr nav tāds kā citi. Ir jāuzmanās iepazīstot cilvēku, jārēķinās ar to, ka katram ir savu skeleti skapī.

Man arī sanāca iepazīties ar vienu tādu indivīdu, kuram īstenībā skapī slēpās ĻOTI daudz skeletu. Šim cilvēkam es veltīju lielu daļu sava pagājušā gada, bet tikai tagad tā īsti saprotu, cik man acis toreiz bija tā teikt aizmālētas. Pēdējās pāris dienas ir nācies pieredzēt, ka šis cilvēk tomēr ir divkosīgs un melīgs, kas liek saprast, ka toreiz viņš nemaz nebija tik ļoti savādāks. Zinu, ka arī toreiz tiku apmānīta un apmelota, bet tagad šis cilvēks cenšas bojāt dzīvi man tuviem cilvēkiem. Tas ir vienkārši nožēlojami. Par mani viņš var teikt, ko grib, mani tas neuztrauc, tā pat tas viss ir meli, jo viņš neko citu tā pat nemāk kā tikai melot. Mani šī tēma jau vairs sen neskar un nesatrauc. Bet, ja tas sāk darīt ļaunumu maniem draugiem, tad gan es palieku dusmīga. Viņš vienkārši nesaprot, kur iepinas ar šo visu. Viss ļaunais nāk atpakaļ, dubultā.
Smieklīgi ir arī tas, ka viņš neatbild par saviem vārdiem un turpina melot. Tik nožēlojami. Viņš ļauj sevi nolikt pie vietas meitenēm. Tas jau parāda par viņa vīrišķību un godīgumu. Lepojos ar savā meitenēm, ka viņas to izdarīja.

Bet visiem iesaku cilvēkus tomēr censties iepazīt labāk un uzzināt arī par viņu skeletiem skapī, lai jau sākumā būtu skaidrs ar ko ielaižamies un ar ko mums jārēķinās! :)