Anniversary*

Šodien paiet tieši gads kopš uz mākoņmaliņas nosēdās visu mīlētais Mārtiņš Freimanis.
Taču vēl joprojām ir tā neticība, ka tas tiešām ir noticis. Iekšā vēl ir tā sajūta, ka tūlīt, tūlīt viņš parādīsies ar ierasto smaidu sejā, vieglumu savās darbībās un Pepīti pie sāniem.
Bet diemžēl realitāte ir savādāka.

Tad nu šodien atcerēšos, ko Mārtiņš man [un mums] ir devis un priecāšos par viņa dzīvi, nevis bēdāšos par viņa aiziešanu.

Think about*

"Cilvēki ir sava likteņa noteicēji. Tiem ir visas iespējas allaž pielaist vienas un tās pašas kļūdas. Tiem ir visas iespējas izbēgt no tā, ko tie vēlas un ko dzīve tik laipni piedāvā."

Keep holding on*

Esmu izdomājusi, ka turpmāk centīšos rakstīt vairāk par to, kas visus varētu skart, ne tikai par sevi.

Un sākt es gribētu ar tādu tēmu kā zaudējums.
Mums katram dzīvē ir nācies kaut ko zaudēt. Vai tā ir lieta, draugi vai paši tuvākie.

Zaudējuma gadījumos parasti darbojas tāds aizsargmehānisms kā noliegums – jo realitātes prasības pieņemt to, ka objekts zaudēts, nav iespējams nekavējoties. Tās tiek pildītas pakāpeniski, un tam tiek tērēts ļoti daudz enerģijas un laika, jo zaudētais objekts it kā turpina eksistēt mūsu psihē.
Ja cilvēks neizsēro zaudējumu, viņš turpina dzīvot, bet kāda daļa no viņa ir aizgājusi kopā ar zaudēto cilvēku.

Bet lai nebūtu viss uz bēdīgās nots, tomēr jāsaka, ka ir jāuzdrošinās domāt arī pozitīvi. Neieciklēties tikai uz to sāpīgo zaudējumu un bēdām. Pozitīvai domāšanai ir spēks. :)

Message*

"Es ticu mīlestība no pirmā acu skatiena, ja tās ir kurpes!"

Party Hard*

"Laba ballīte ir tāda, kuru tu pilnībā atceries, esi juties pavisam brīvi un nenožēlo neko." [Iz ikdienas pērlēm]

Iedvesmojos no Kristīnes bloga

Rezumē*

Tad nu arī es esmu izdomājusi tieši pirms gada beigām apkopot šī gada notikumus šajā rakstā. To ir bijis pietiekoši daudz - gan labo, gan slikto. Taču beigu beigās no tā visa var mācīties un nepieļaut vecās kļūdas atkal. Manu gadu labi raksturo teiciens - Ja veicas biznesā [manā gadījumā skolā], tad neveicas mīlestībā.

GADA SĀKUMS
Jau pirmie mēneši bija pietiekami bagāti ar piedzīvojumiem, cik pēdējos pāris gados kopā.
Gada pašā, pašā sākumā, t.i. 4. janvāris, man bija tas gods satuvināties ar nu jau man 2 ļooti svarīgām dūdām. Mūsu draudzības sākšanās iemesls ir diezgan interesants, taču šobrīd jau vairs ne tik aktuāls. Bet tik un tā tam vienam cilvēkam esmu pateicīga, jo viņa dēļ mēs tagad esam tik tuvas.

Tālāk sekoja dažādas lielākas un mazākas pieredzes - beidzot iesaistījos brīvprātīgajā darbā, kas man ļoti patika. Un pat uz kādu laiciņu lika domāt, ka pēc skolas beigšanas paņemšu gadu brīvu un došos brīvprātīgajā darbā uz kādu citu valsti, taču šis plāns tika atlikts uz kādu laiciņu.

Bet neilgi pēc šīs pozitīvās pieredzes sekoja kāds ļoti nepatīkams un pat sāpīgs notikums - Mārtiņa Freimaņa došanās aizsaulē, kas izraisīja sēras un skumjas lielākajā daļā latviešu, arī manī. Bija tāda sajūta it kā zaudētu tuvinieku, smagi.

Šie visi bija janvāra lielākie notikumi, bet februāris tālu neatpalika.

Februāris iesākās vēl joprojām sērojot, taču pēkšņi un negaidīti uzradās kāds, kas to visu palīdzēja sagremot. Iepazinos ar Jāni. Tomēr cik ātri tas viss iesākās, tik pat ātri tas arī beidzās, nepatīkami un smagi, marts bija sāpīgs, bet tik un tā paspējām kopā pavadīt daudzus neaizmirstamus un patīkamus mirkļus.

Bet februārī arī sākās mans uzvaras gājiens vācu valodas olimpiādē, kas beidzās diez gan pozitīvi un bagātīgi. Beigu beigās iegūta 3. vieta valstī un tam beidzot seko vizīte pie Liepājas mēra Ulda Seska. Pagodinājums un laime liela.

Un tad jau arī bija klāt pirmais no 3 lielajiem 12. klases pasākumiem - Žetonu vakars. Tas pagāja jauki un nosvinēts godam.

Šogad aprīlī arī pagadījās visunikālākā dzimšanas diena, kāda jebkad bijusi. Nekad neaizmirsīšu šo dienu. Bet lai sīkumi paliek pie manis.
Maijā jau visas domas rosījās ap vasaru, ka solījās būt pietiekoši raiba. Sākās eksāmeni, saņēmu vēl vienu stipendiju un centos prātā vēl nelaist vasaru, kas tā vien cīnījās tikt iekšā.

VASARA
Tā iesākās īsti tikai jūnija beigās, kad aiz muguras bija eksāmeni un izlaidums. Taču ar lepnumu varu teikt, ka eksāmeni ir nolikti labi: A, B, B un D līmenis. Lepojos ar sevi. Tāpēc arī izlaidums tika nosvinēts godam. Limuzīns, ģimene, balle un dejošana. Neaizmirstamas atmiņas.

Tam sekoja labākā Jāņu svinēšana kāda man pēdējo gadu laikā ir bijusi. Laba kompānija, forša vieta un atkal jau lieliskas atmiņas.

Tad nu arī varēja sākties īstā vasaras baudīšana - ballītes, smiekli, jūrmala, saule un brīvība.

Taču jau pašā jūlija sākumā gadījās tā, ka iepazinos ar kādu, nu ar Sandri. 2 mēnešu garumā bija prieki, smiekli, mīļums, kopā būšana, trakas ballītes un viss mudžeklis. Taču arī tam pienāca beigas un labi vien ir, ka pienāca...

Pa šo laiku vēl paspēju iestāties universitātē, negaidīti iekļūstot budžeta grupā. Liels šoks un vēl lielāks prieks. Un tad jau septembrī sākās studijas un visi ar tām saistītie pigori. Bet pagaidām man patīk, lai arī dažbrīd liekas, ka ir daudz par daudz darāmā, tomēr ir ļoti forši.

GADA OTRĀ PUSE
Septembrī notika arī kaut kas ļoti negaidīts, bet patīkams - saņēmu piedāvājumu piedalīties modes skatē, kam pēc mazām šaubām arī piekritu un tad nu 14. septembrī pirmo reizi spēru soli modeļu pasaulē. Iznākums nepeļams. Kopš tā laika arī ļoti bieži pa galvu maļas viena doma, heh.
Pirms tam arī paspēju vēl aizbraukt 2 dienu ekskursijā uz Igauniju un Somiju, ļoti skaistas valstis un izdevies brauciens. Pirmo reizi mūžā tik daudz braukājos ar kuģi un autobusu! Hehe!

Pēc tam sekoja mierīgais periods, kad dominēja tikai skola un ballītes nedēļas nogalēs.
Oktobrī vēl pa jauko nosvinējām manam vārdam svētkus

Un tad jau bija klāt novembris un viens no šī gada grandiozākajiem pasākumiem - 30 seconds to mars koncerts Rīgā. Tad nu mēs ar Kristu turp devāmies. Koncerts bija kolosāls, nepārspējams un neaizmirstams.



Tad nu jā, šāds un vēl piedzīvojumiem bagātāks ir bijis man 2011ais!

Novēlu jums nākošajā gadā daudz mīlestības, prieka, veiksmes un pozitīvu emociju, kā arī pūķa raksturu pieejot visam! :) :*

P.s. Arvil, ja tu tik tālu tiec, tad lūdzu iztiec bez jocīguma pogas uzspiešanas :D

Nonsense*

Vēls vakars. Sēžu viena. Kaķis blakus mīlīgi šņākuļo. Fonā laba mūzika Viss mierīgi. Vai tiešām? Ārienē jā. Bet kas ar iekšieni? Iekšienē viss ārdās un trako. Emocijas cīnās, viena pret otru. Vēlme to izdarīt ir milzīga, bet tik pat lielas ir bailes no atbildes, bailes no sekām. Kas būtu tas pareizas? Ko vajadzētu darīt? Es to varētu domāt ilgi un dikti, bet tik daudz laika gan man nav.
It kā jau vienkārši domāt, kas tur tik grūts? Kas tur tik traks? Ņem un izdari to! Beidzot zināsi atbildi, beidzot paliks vieglāk, ja to tā var teikt. Bet teorija un prakse ir tomēr mazliet atšķirīgas. Teorija nekad nespēs tev līdz galam pateikt, kādas būs sekas un kā tas viss liks tev justies. Un no tā arī man visvairāk ir bail. Pieredzēts pietiekoši daudz sāpīgu momentu, lai baidītos pacelt rokas un darīt kaut ko lietas labā. Prātā virmo visdažādākās domas, kas bremzē mani un manas rīcības. Pārāk liela situācijas analizēšana un uzmanības pievēršana sīkumiem ir ļoti liels šķērslis.
Dažreiz liekas, ka mans raksturs nav radīts, lai spētu iegūt kaut ko, ko es tiešām kāroju. Tad jau jājautā, kam tas vispār tad vēl noder? Šobrīd liekas, ka esmu nenormāli gļēva un nekad nedabūšu to, ko vēlos. Tas arī biedē.
Es pārāk daudz domāju, pārāk daudz cenšos neriskēt. Man obligāti jāpārdomā visi aspekti, jācenšas visu izdarīt pēc iespējas mierīgāk un saudzīgāk. Tas nav pareizi. Nu kāpēc man tādai jābūt? Nav kāda metode, kas spētu to labot? Es šādi šeit novārīšos līdz brīdim, kad viss būs par vēlu! Nu kāpēc es to pieļauju? Laimi ir jācenšas noķert par visām varītēm. Lai arī kādā paskatā vai formā tā nebūtu, vai ne? Lūdzu sakiet jā!
Man vajag celt savu pašnovērtējumu, man vajag motivāciju un iedrošinājumu!

Mončāā, saņemies taču beidzot!!! Tu taču to gribi!!!